Jūsu suns ir tikpat gudrs, kā jūsu divgadīgais mazulis

Interesanti fakti par suņiem

Suņi tiek uzskatīti par visuzticamākajiem mājdzīvniekiem, tie ir vislabākie kompanjoni, visjaukākie rotaļu biedri, vislabākās aukles, visuzmanīgākie pavadoņi…šo sarakstu var turpināt vēl un vēl. Ja jūs mīlat savu suni, tad izlasiet šo rakstu, jo tas jums palīdzēs vēl labāk izprast jūsu draugu un satuvināties ar to.

Jūsu suns ir tikpat gudrs, ka jūsu divgadīgais mazulis

Iemesls, kāpēc suns un bērns tiek labi satiek ir pavisam vienkāršs – viņi sarunājās vienā valodā, vai vismaz saprot, aptuveni vienādu vārdu un žestu skaitu – 250.

Suņi un kaķi, dzer ūdeni, ļoti līdzīgā veidā

Grūti noticēt, bet tā tas, suņi dzer ūdeni, tieši tāpat kā kaķi, saliecot mēles galiņu un izveidojot karotīti.

Jūsu sunim nav laika sajūtas – tas skumst uz zaudē jūs ikreiz, kad jūs aizejat

Ja jūs uzskatāt, ka jūsu suns zina, kad tam ir laiks ēst vai doties pastaigā, jums ir taisnība. Suņi labi atceras savu rutīnu un mūsu procedūras, tie jūt arī to, ka ir pagājis ilgs laiks, kops iepriekšējās mijiedarbošanās reizes, bet suņiem nav laika sajūtas, un tie, visticamāk, uzticas savam bioloģiskajam pulkstenim un instinktiem.

Suņa ūsas palīdz tam redzēt tumsā

Protams, ka to nevar nosaukt par nakts redzi, vai par kādu citu brīnumainu spēku, bet šīs ūsas, palīdz sajust sunim, vismazākās vēja plūsmas un apgādāt dzīvnieku ar informāciju par izmēru, formu, ātrumu un to, cik tuvu atrodas priekšmets. Tas palīdz sunim labāk sajust tuvojošās briesmas. Kā arī medījumu.

Suņa oža ir 10 miljons reižu labāka, nekā jums

Atkarībā, no jūsu suņa sugas, tam var būt, aptuveni no 100 līdz 300 smaržas receptoru, kuri atrodas degunā. Cilvēkiem, tādu receptoru ir tikai 5 miljoni. Turklāt, sunim tā smadzeņu daļa, kura atbild par ožu ir 40 reizes lielāka, nekā, tā pati, smadzeņu daļa cilvēkam. Viss kopā, veido visaugstākās pakāpes jutīgumu, kurš ir miljoniem reižu lielāks, nekā cilvēkam.

Suņi dzird četras reizes labāk, nekā cilvēki

Neskatoties uz to, ka kucēni piedzimst pavisam kurli, tie ļoti ātri attīsta savas spējas lieliski dzirdēt. Suņi, ne tikai saož labāk par cilvēku, bet arī dzird labāk par cilvēku. Bet gadiem ejot, gan suņiem, gan cilvēkiem, samazinās skaņu dzirdēšanas augšējā robeža.

Suns ir spējīgs sajust jūsu emocijas

Ar ožas palīdzību, suns ir spējīgs noteikt, kā jūs jūtaties, piemēram, vai jūs esat nosvīdis, vai esat sācis nervozēt vai arī no kaut ka baidāties. Ir iespējams, ka tieši tāpat, suņi nosaka arī konkrētas slimības.

Suņiem ir sviedru dziedzeri un tie atrodas ķepu spilventiņos

Sviedru dziedzeri sunim atrodas uz ķepam, starp spilventiņiem. Tas izskaidro to, kāpēc karsta laikā suņi cenšas samērcēt ķepas.

Gadu vecs kucēns ir tikpat spēcīgs ka piecpadsmitgadīgs pusaudzis

Dažādu sugu kucēni, attīstās atšķirīgi, lielo sugu dzīvnieki aug ātrāk nekā mazo sugu pārstāvji. Bet, tomēr, tiek uzskatīts, ka jebkurš suns, 1,5 gadu vecumā jau ir pieaudzis.

Suņi atceras aptuveni 250 komandu

Tas liekas neticami, bet suņi ir spējīgi atcerēties aptuveni 250 komandu, kuras ir izteiktas vāros vai parādītas ar žestiem.

Suņiem ir mitrs deguns.

Visiem ir zināms, ka suņiem vienmēr ir mitrs deguns. Interesanti ir tas, ka tas nav kaut kāds nejaušs pārpratums, bet gan nepieciešamība, lai varētu nekļūdīgi noteikt smaržas virzienu.

Suņa zobi

Pieaugušajiem suņiem ir 42 zobi, bet kucēniem tikai 28 mazi zobiņi.

Suņa sirdspuksti

Sunim sirds sitas gandrīz tikpat bieži, kā cilvēkam – 60 – 100 reizes. Bet kucēniem – 100 – 140 reizes minūtē.

Suņi neatšķir krāsas

Te varam tikai brīnīties, kā tad suņi pavadoņi zina, kurā brīdī ir jāiet pāri ielai? Izrādās, ka šie gudrie dzīvnieki orientējas nevis uz luksoforu, bet uz mašīnu plūsmu un cilvēku kustību.

Šokolāde ir bīstama suņiem

Atcerieties, šokolāde ir bīstama suņu dzīvībai, tāpēc, ka satur vielas, kuras suņa organisms nav spējīgs pārstrādāt.

Suņa dzīve. Mīti par patversmēm un klaiņojošajiem dzīvniekiem

Latvijā ir daudz dzīvnieku patversmju, kurās dzīvo tūkstošiem suņu un kaķu, bet to skaits, ar katru gadu turpina tikai pieaugt. tad, kāpēc ir jāpērk dzīvnieki, ja tos var paņemt no patversmēm? Bieži vien, šeit savu negatīvo lomu nospēlē izveidojušies priekšstati un mīti.

Patversmē dzīvniekiem ir labi

Dzīvnieku patversmes tiek iedalītas privātajās, kuras parasti tiek uzturētas par saziedotajiem līdzekļiem un municipālajās, kurām naudu piešķir valsts. Katrai patversmei ir savas īpatnības, bet pārsvarā visās patversmēs suņi dzīvo voljēros un vienreiz dienā tos ved pastaigāties un dod tiem ēst. Daudzās patversmēs dzīvo arī kaķi, bet dažas patversmes izmitina arī citus dzīvniekus, kuri ir nonākuši uz ielas.

Ikdienā, dzīvniekus aprūpē vai nu darbinieki, vai nu patversmes īpašnieki. Gandrīz visās patversmēs ir brīvprātīgie palīgi, kuri ved suņus pastaigā, ārstē tos, mēģina tiem sameklēt jaunus saimniekus, atved barību, u. t. t. Ar nožēlu jāatzīst, ka brīvprātīgo palīgu visiem nepietiek, tāpēc ir tādi dzīvnieki, kuri gaida ierodamies savu draugu, veselu nedēļu, bet citi, vienkārši noskatās, kā ir paveicies biedram, kurš ir iekļuvis tādā pašā nelaimē.

Bet labi patversmē, nav nevienam, dzīvnieki dzīvo ļoti saspiestos apstākļos, tiem trūkst uzmanības, viņi reti un maz pastaigājas. Ziemā, tiem ūdens vietā dos sniegu, tāpēc, ka lielā salā, ūdens vienkārši sasalst. Un visas patversmes vieno – draudzīga suņu kaukšana vairākas reizes dienā, jo viņi skumst.

Visi dzīvnieki ir slimi

Ja dzīvnieks nokļūst patversmē, tas uzreiz tiek sterilizēts un tam tiek veiktas visas nepieciešamās potes. Protams, ka neviens nevar apgalvot, ka visi patversmes iemītnieki ir veseli. Atstāti un nevienam nevajadzīgi, tie ne vienmēr kādam var pasūdzēties, ka tiem kaut kas sāp, bet darbinieki un brīvprātīgie, starp simtiem dzīvnieku, ne vienmēr ir spējīgi pamanīt saslimušo dzīvnieku. Kaut gan lielākais, patversmes iedzīvotāju skaits ir pilnība vesels un ir gatavs doties uz jaunajām mājām, bet neskatoties uz to, pirmajā etapā, tomēr vajadzētu pievērst pastiprinātu uzmanību to veselībai. Tas ir tāpēc, ka nonākot jaunos apstākļos, dzīvnieks vienmēr izjutīs stresu, jo tam ir vajadzīgs laiks, lai pierastu pie šiem apstākļiem. Pats galvenais faktors, kurš veicina ātrāku pierašanu, ir jaunā saimnieka mīlestība, suns to jūt un tad daudzas problēmas un nepatikšanas izpaliek.

Tā nav sieviešu darīšana

Brīvprātīgajā darbā, iesaistās daudz veiksmīgu un jaunu cilvēku, kuri vienu reizi nedēļā, vai arī biežāk ierodas pie saviem patversmes draugiem. Brīvprātīgo darbinieku vidū ir ļoti daudz skaistā dzimuma pārstāvju.

Daudzi savu palīdzību īpaši nereklamē, sakarā ar atbildīgo amatu, kuru ieņem darbā, bet arī neslēpj to, ka vienu no savām brīvdienām pavada patversmē. Šo faktu mēs stāstījām tāpēc, ka daudzi cilvēki uzskata, ka brīvprātīgajā darbā iesaistās, pārsvarā, padzīvojuši cilvēki.

Bet, neskatoties uz to, ka darbā iesaistās arī daudz jauniešu, cilvēku vienalga nepietiek. Pienākumi, kurus šeit vajag izpildīt, nav sarežģīti – dzīvniekus vajag pabarot, izvest pastaigāties, izķemmēt…Patversmes joprojām gaida cilvēkus, kuri būtu gatavi palīdzēt šajā darbā.

Visas šīs problēmas un nelaimes…

Mēs, bieži vien, sociālajos tīklos, saskaramies ar lūgumu, palīdzēt kārtējam sunim vai kārtējam kaķim, kurš ir nokļuvis nelaimē. Bet, visbēdīgākais ir tas, ka šie dzīvnieki cieš tāpēc, ka tiem pāri ir nodarījis cilvēks. Patversmēm, bieži vien nepietiek naudas, tāpēc tā tiek vākta visādos veidos un bieži vien sociālajos tīklos ievietotās fotogrāfijas, rada priekšstatu, ka tur dzīvo tikai slimi un savainoti dzīvnieki ar slimu psihi. Patiesībā, viss ir citādāk, patversmēs nonāk gan bijušie mājas dzīvnieki, gan sugas dzīvnieki, gan skaisti un gudri dzīvnieki.

Mainīt cilvēku domas ir ļoti grūti, tāpēc dzīvnieki, kuri dzīvo patversmēs, cilvēkiem asociējas ar problēmām un nelaimēm. Ko vajag darīt, lai cilvēki mainītu šo viedokli? Jāveic ilgs un pacietīgs darbs, pretī katram negatīvajam ierakstam, pretī ir jābūt trīs pozitīviem ierakstiem.

Būris sunim

Tad, kad suņu īpašnieki dzird piedāvājumu iegādāties savam mīlulim būri, viņi izjūt sašutumu. Viņus var saprast, jo tur ievietot piedāvā nevis putnu vai grauzēju, bet brīvību mīlošu būtni, kura ļoti ērti jūtas kopā ar cilvēkiem un ģimeni.

Bet paiet laiks, ģimenei nākas šķirties no vairākiem apavu pāriem, viena vai diviem mobilajiem tālruņiem, bet mēbeles izskatās tā, it kā pie to dizaina izveidošanas būtu strādājuši vairāki bebri. Šajā brīdī, doma par dzīvnieka ievietošanu būrī, nemaz tik nežēlīga vairs neliekas.

Bet ja jums ir vajadzība regulāri doties uz izstādēm vai veikt ceļojumus ar lidmašīnu, tad jautājums par četrkājainā drauga drošu patvērumu, kurā tas ērti varēs pavadīt dažas stundas, kļūs ļoti aktuāls.

Mūsdienās, zooloģiskie veikali piedāvā plašu suņu būru izvēli: tie var būt maza izmēra pārnēsājami, no plastikas izgatavoti būri, tie var būt lieli voljēri ar atsegtu augšdaļu, tās var būt auduma teltis, kā arī daudzi citi varianti. Universāla risinājuma nav, izvēle jāizdara vadoties no iemesliem, kuri ir pamudinājuši īpašnieku iegādāties suņu būri.

Ja jūs iegādājieties būri no metāla stieplēm, tad vajag pārliecināties, ka tās ir pietiekami resnas un sunim nebūs iespējas tās pārgrauzt vai salauzt, bet attālums starp stieplēm, neļaus dzīvniekam tur iebāzt galvu. Koka elementi šajā gadījumā nav funkcionāli, tos ir viegli pārgrauzt, bet asās malas var sunim radīt traumu. Kvalitatīvs, plastikas būris kalpos ilgi, bet visoptimālākais un ilglaicīgākais variants ir tad, kad visi elementi ir izgatavoti no metāla. Lai tāda “suņu būda” izskatītos mājīgāk un lai radītu dzīvniekam droša patvēruma sajūtu, to var apsegt ar audumu. Svarīgi ir izvēlēties, dzīvnieka augumam atbilstošu būri.

Ja ir paredzēts, ka suns būrī pavadīs katru dienu vairākas stundas tad, kad saimnieki nebūs mājās, tad būra izmēriem ir jābūt pietiekami lieliem, lai suns tajā varētu piecelties kājās, apgulties, izstiepties , apgriezties un izdarīt kaut vai dažus soļus.

Būrī ir jābūt vietai, kur novietot trauku ar ūdeni un tajā jāatrodas suņa mīļākajai rotaļlietai. Būrī ir obligāti jābūt ūdenim, vēlams tādā traukā, no kura tas nelīst laukā.

Iesākumā, būri var nolikt blakus saimnieka gultai, lai sunim būtu vienkāršāk pierast pie jaunajiem apstākļiem un lai viņš nejustos tik vientuļš. Ja suns ir pareizi audzināts, tad viņš būri uztver kā savu migu un visticamāk, ka gribēs tajā atrasties gan tad, kad visa ģimene ir mājās, gan arī naktī.

Galvenais – nekādā gadījumā nenovietojiet būri pie radiatoriem vai caurvējā, jo gan pārkāršana, gan saaukstēšanās ir kaitīgas veselībai. Virtuve vai bērnu istaba – arī nav piemērotas suņa būra novietošanai, it īpaši no higiēnas viedokļa.

Pirmajam, kucēna iespaidam par jauno māju, vajag būt maksimāli pozitīvam. Atbalstiet jebkuru intereses izrādīšanu: lieliet savu mīluli par to, ka viņš ir pienācis klāt un apošņājis būri, lieliet par to, ka viņš ir tajā iespēris dažus soļus. Šajā etapā necentieties viņu aizslēgt būrī, lieciet viņam saprast, ka tā ir viņa vēlme atrasties būrī, nevis saimnieka prasība. Neierobežojiet laiku un necentieties ar varu izvilkt no suni no būra. Nodrošiniet sunim būrī, maksimāli ērtus apstākļus: ievietojiet tur paklājiņu gulēšanai, rotaļlietas un kauliņu.

Tad, kad suns, labprāt paliks būrī, aizslēdziet to uz neilgu laiku, tad atslēdziet, palieliet suni un izlaidiet to laukā. Ja suns smilkstēs un ries, ignorējiet viņa uzvedību, sagaidiet kamēr viņš nomierinās, tad palieliet uz izlaidiet viņu.

Ja suns uz būri sāk vilkt savas mantas, tā ir laba zīme, tas nozīmē, ka viņš to sāk uzskatīt par savu migu.

Laiku, kuru suns pavada aizslēgts, vajag palielināt pakāpeniski, sākot ar dažām minūtēm un beidzot ar 8 – 10 stundām. Atcerieties, vienmēr vajag pārbaudīt vai būrī ir ūdens, jo bez ēdiena suns varēs iztikt, bet ūdens trūkums var radīt nopietnas problēmas ar suņa veselību. Vislabāk kucēnu pie ilgstošas palikšanas būrī ir pieradināt naktī, tad, kad viņš ir mierīgs un grib gulēt.

Vislielākie suņi pasaulē

Pasaulē ir suņi, kuri izaug ļoti lieli, var pat teikt – milzīgi. Piedāvājam jums pasaulē vislielāko suņu aprakstu.

Pasaulē vislielākās suņu sugas

Pasaulē vislielākā suņu suga ir angļu mastifs

Tā ir sena angļu suņu suga, kurai tiek piešķirts, vislielākā suņa statuss, visā daudzveidīgajā suņu pasaulē. Mastifa tēviņu augums var sasniegt 0,9 metrus un tie var svērt 110 kilogramus. Vislielākais šīs sugas pārstāvis svēra 155 kilogramus un tā augums bija 94 centimetri. Neskatoties uz saviem iespaidīgajiem apjomiem, mastifiem ir labsirdīgs raksturs un viņi ir lieliski kompanjoni.

Vislielākais Skotijas šķirnes suns – dirhaunds

Šī šķirne pieder pie medību suņu šķirnes un tika radīta dzīvnieku medīšanai, bez ieroču medību uz briežiem, laikā. Šī šķirne, ir labāk par citām šķirnēm piemērota tam, lai panāktu briedi un to nogalinātu. Tēviņa augums parasti sākas no 76 centimetriem, tā svars ir aptuveni 45 – 50 kg. Suņu augums no citu suņu augumiem, atšķiras ar labi attīstītu muskulatūru, kājas tiem ir slaidas un garas, purns izstiepts, galva nav liela. Spalva ir gara un cieta. Visizplatītākās spalvas nokrāsas: smilšu, pelēka un brūna. Dirhaunds ir viena no lielākajām un vecākajām suņu sugām pasaulē, tā Skotijā parādījās jau XVI. gadsimtā, un tikai XIV. gadsimtā slava par viņiem izplatījās ārpus valsts robežām. Oficiālu atzīšanu viņi saņēma 1892. gadā.

Japāņu akita

Šī suņu sugu tika radīta Japānas salā Honsju, Akitas provincē. Tās senči bija mastifi, kurus sakrustoja ar Ķīnas špica sugām. Akita – tā ir vislielākā Japānā radītā suņu šķirne. Sākumā to sauca par “akita matagi”, tas nozīmē “labais mednieks”. Tos izmantoja kā cīņu sugas suņus, kā arī lāču medību laikā. Tēviņš parasti izaug 70 un vairāk, centimetru liels, tā svars vidēji sasniedz – 54 kg.

Īru vilku suns

Šī medību suņu suga ir slavena ar saviem milzīgajiem apmēriem. Īru vilku sugas sunim ir ļoti muskuļots augums, tas ir spēcīgs, bet var droši teikt, ka izskatās eleganti, tam piemīt vieglas un mērķtiecīgas kustības. Augums tiem parasti ir aptuveni 79 centimetri, svars – aptuveni 55 kg. Šo sugu radīja īru ķelti, kuri bija ieinteresēti lielu suņu audzēšanā. Saskaņā ar rakstiskajiem pierādījumiem, šie suņi parādījās jau 391. gadā pirms mūsu ēras.

Kaukāza aitu suns
Viena no senākajām suņu šķirnēm, tai ir vairāk par 2000 gadiem, tā tikai izveidota Kaukāzā, no kurienes arī ieguva savu nosaukumu. Tā speciāli tika izveidota, lai apsargātu aitu ganāmpulkus, tāpēc tai ir gara spalva un blīva pavilna, lai dzīvnieks pēc iespējas ilgāku laiku būtu spējīgs atrasties salā. Šai sugai ir raksturīgas gan cīņu suņu sugas īpašības, gan sargsuņu īpašības. Suņu augums aptuveni ir 62 centimetrus, bet parasti tie izaug lielāki, aptuveni 70 cm.

Ņūfaudlends

Iesākumā, šos suņus Kanādā izmantoja kā darba spēku. Šie lielie suņi no citiem suņiem atšķiras ar savu garo un biezo spalvu, ar baltiem plankumiem uz ķepām un krūtīm.

Neapoles mastifs – lielākais Itālijas suns

Šī suņu suga jau ir pazīstama ļoti sen, tie tika izmantoti kā sargsuņi. Šīs sugas suņi ir cīņu suņu sugas pēcteči, kuri cīnījās kopā ar karavīriem un medīja dzīvniekus Senajā Romā. Pieauguša suņa augums sasniedz 75 – 80 cm, bet svars – 70 – 75 kg.

Dzīvnieki, kuri atrodas uz izmiršanas robežas

Zinātnieki ir konstatējuši, ka daudzi augu, putnu un dzīvnieku veidi pazūd no mūsu planētas virsmas un tas notiek tūkstoš reizes ātrāk par dabisko līmeni. Tas nozīmē, ka mēs katru dienu zaudējam 10 – 130 dažādu veidu dzīvo radību.

Mūsdienās, aptuveni 40% visu dzīvo radību uz zemes atrodas uz izmiršanas robežas, ja šādi izmiršanas tempi saglabāsies vai arī paātrināsies, tad izmiršanai paredzēto sugu skaits, nākošajās desmitgadēs varēs skaitīt miljonos. Ir saprotams, ka šis iemesls liek aizdomāties katram mūsu planētas iedzīvotājam, jo atsevišķu sugu izmiršana var novest mūs pie globālām ekoloģiskām problēmām, kuras var apdraudēt visas Zemes ekoloģiskās sistēmas.

Šodien mēs jums piedāvājam apskatīt labi pazīstamus dzīvniekus, kuriem draud pilnīga iznīcība, bet bez kuru eksistences iedomāties savvaļas dabu, praktiski nav iespējams.

Koala

Pēc Austrālijas fonda “Koala” ziņām (2008.gadā), savvaļā bija palikušas aptuveni 100 000 koalas. Koalu ļoti aktīvi medīja līdz XX. gadsimta sākumam un tad izrādījās, ka tās atrodas uz izmiršanas robežas. Miljoniem dzīvnieku ādu tika pārdots uz Eiropu un Amerikas Savienotajām valstīm. Masveida koalu iznīcināšana notika Kvīnslendā 1915, 1917 un 1919. gadā, tad ar ieroču , inžu un cilpu palīdzību tika nogalināts vairāk par vienu miljonu dzīvnieku. Šis slaktiņš izsauca lielu sabiedrības rezonansi un ir iespējams, ka kļuva par pirmo ekoloģisko problēmu, kura apvienoja visus austrāliešus. Neskatoties uz augošo dzīvnieku aizsardzības kustību, bads un nabadzība, kuras radās lielā sausuma dēļ 1926 – 1928. gadā, atkal izraisīja koalu masveida iznīcināšanu. Viena mēneša laikā, pēc medību sezonas atklāšanas 1927. gadā, tika iznīcināts aptuveni 600 000 koalu. Mūsdienās, galvenās izdzīvošanas problēmas rada: urbanizācijas sekas, koalu dabīgās vides degradēšanās, eikaliptu mežu izciršana, jo ar to lapām barojas koalas, ceļu satiksmes negadījumi, suņu uzbrukumi. Pēdējos gados, daudzas lāču kolonijas ir cietušas no smagām infekcijas slimībām, it īpaši no hlamidiozes. Koalas hlamidioze atšķiras no cilvēku hlamidiozes, tā var izraisīt aklumu un neauglību. Izmeklējumi parādīja, ka aptuveni 50% šīs sugas pārstāvju ir inficēti ar hlamīdijām un vīrusiem, kuri ļoti novājina dzīvnieku imunitāti.

Šimpanzes

Pēdējos 20 – 30 gados notiek ļoti strauja, šīs populācijas samazināšanās, nākotnes prognozes nav iepriecinošākas. Šīs sugas izmiršana ir saistīta ar to dabīgās vides iznīcināšanu. Laukkopība, masveida mežu izciršana, ļoti negatīvi to visu ietekmē. Šeit vēl varam pieminēt malu medniecību, kura ir saistīta gan ar gaļas iegūšanu, gan ar šimpanžu mazuļu nelegālu tirgošanu. Pēdējā laikā, lielus draudus šimpanžu populācijai nodara infekcijas slimības. Šeit ir jāpiemin tas fakts, ka šimpanzes ir ļoti uzņēmīgas pret cilvēku slimībām un ja ņemam vēra to, ka kontakts starp dzīvniekiem un cilvēkiem pieaug, tad notiek inficēšanās gadījumu pieaugums.

Amūras tīģeris

XX. gadsimta 30. gados bija palikuši dzīvi, aptuveni 50 tīģeri, cits informācijas avots apgalvo, ka ne vairāk par 20 – 30 tīģeriem. Plānveidīgas darbības, kuras tika veiktas, lai saglabātu šo sugu, nesa savus augļus un jau 1980. gadā, dzīvnieku skaits bija pieaudzis līdz 200. Galvenais iemesls, kāpēc šie lielie kaķi izmirst, ir malu medniecība. Tīģera kauli, Ķīnas melnajā tirgū ir zelta vērtībā, dzīvnieka āda – kārota trofeja. 1980. gada beigās palielinājās pieprasījums pēc tīģera kauliem, labi organizētas malu mednieku bandas, šajā laikā ļoti stipri iedragāja dzīvnieku skaitu. Tikai 1993. gadā tika atjaunotas programmas, kuras bija izstrādātas, lai saglabātu Amūras tīģerus. 1996. gadā dzīvnieku skaits jau bija aptuveni 430. Mūsdienās, savvaļā dzīvo aptuveni 431 – 529 tīģeri. Nopietnus draudus viņiem tagad sagādā neatļauta, masveida mežu izciršana, mežu ugunsgrēki, kuri iznīcina viņu dabīgo izdzīvošanas vidi.

Dzīvnieki, kuri atrodas uz izmiršanas robežas (turpinājums)

Āfrikas ziloņi

XX. gadsimtā Āfrikas ziloņu skaits samazinājās galvu reibinošos ātrumos. Malu mednieki ieguva ziloņu kaulus neiedomājamos daudzumos. 10 gadu laikā, pirms starptautiskā aizlieguma tirgot ziloņu kaulus (1990 gadā), ziloņu skaits bija samazinājies uz pusi, ja 1970. gadā vēl bija 400 000 šo sugas pārstāvju, tad jau 2006. gadā bija palikuši tikai 10 000. Kenija kļuva par vienu no valstīm, kurā ziloņi tika gandrīz vai iznīcināti. Laika posmā starp 1973. gadu un 1989. gadu, ziloņu skaits šeit samazinājās par 85%. Burundijā, Gambijā, Mauritānijā un Svazilendā ziloņi ir pilnībā iznīcināti. Mūsdienās, Āfrikas ziloņi, atrodas valsts aizsardzībā, dažos apgabalos ir vērojams to skaita pieaugums, aptuveni par 4%. bet, neskatoties ne uz ko, malu medniecība turpina zelt. Ir zināms, ka 2012. gadā bija vērojams liels uzliesmojums ziloņu kaulu ieguvē.

Galapagu jūras lauva

Galapagu jūras lauva ir viens no jūras lauvu veidiem, kurš dzīvo tikai Galapagu salās un ļoti mazā daudzumā Isla Del Plata (Ekvadora). Populācijas skaits 1978. gadā bija aptuveni 40 000, šobrīd to skaits ir samazinājies par 50%. Galvenie iemesli ir pēcnācēju skaita samazināšanās, dzīvnieku uzbrukumi, inficēšanās ar dažādām infekcijas slimībām no savvaļas suņiem.

Galapagas bruņurupucis

Tiek uzskatīts, ka līdz XX. gadsimta sākumam tika iznīcināti aptuveni 200 000 šīs sugas pārstāvju. Sekas – Čārlza un Baringtona salās bruņurupuči ir izmiruši pilnībā, citās salās – gandrīz izmiruši. Ieraksti kuģu žurnālos, kuri ir datēti ar XIX. Gadsimta vidu, liecina, ka 36 gadu laikā, vaļu medību kuģi no salām ir izveduši aptuveni 10 373 bruņurupuču. Tas notika tāpēc, ka Eiropas jūrnieki, sāka bruņurupučus izmantot konservu vietā. Dzīvniekus ievietoja tilpnēs, kur tie vairākus mēnešus atradās bez ūdens un pārtikas. Attīstoties lauksaimniecībai, tika iznīcināta arī bruņurupuču izdzīvošanai nepieciešamā dabīgā vide, tika ievesti svešzemju dzīvnieki: žurkas, cūkas, kazas, kuri kļuva bruņurupučiem par konkurentiem barības iegūšanā. Kopš XX. gadsimta sākuma, tika pielikts daudz pūļu, lai atjaunotu Galapagas bruņurupuču populāciju. Nebrīvē audzētie bruņurupuču mazuļi tika izlaisti salās, viņu dabiskajā vidē. Mūsdienās, Galapagas bruņurupuču skaits, pēc zinātnieku domām, varētu būt aptuveni 19 000.

Gepards

Kādreiz gepardi apdzīvoja gandrīz visu Āfriku, to dzīvesvieta bija Tuvie Austrumi un centrālā Āzijas daļa. Mūsdienās tos var satikt tikai Āfrikā – Sahāras dienvidos un Āzijā, kur ir saglabājušies daži sugas pārstāvji un kuri atrodas uz izmiršanas robežas. Lielākā daļa gepardu nedzīvo apsargājamās teritorijās un tas izraisa lielus konfliktus ar fermeriem. Tā, kā gepardu dzīvojamā platība samazinās, viņiem nākas bieži saskarties ar cilvēkiem – viņi medī mājdzīvniekus. Vietējie iedzīvotāji uzskata tos par kaitniekiem un regulāri ar viņiem cīnās. Turklāt, geparda āda tiek uzskatīta par katra mednieka kāroto trofeju. Tas viss, ļoti ātros tempos, samazina populāciju. Pēdējos 20 gados gepardu skaits ir samazinājies par 30%.

Rietumu gorilla

Jau 2007. gadā rietumu gorillas tika ierakstītas Sarkanajā Grāmatā. Malu medniecība, masveida mežu izciršana, klimata izmaiņas – tas viss izjauc dabisko, gorillu izdzīvošanas vidi un veicina pakāpenisku, šīs sugas izmiršanu. Bet, ir iespējams, ka mūsdienās, vislielākos draudus gorillu izmiršanai rada Ebola vīruss, kurš masveidā iznīcina dzīvniekus, arī aizsargājamās teritorijās. Kopš 1992. gada līdz 2011. gadam. 20 gadu laikā, Rietumu gorillu skaits ir samazinājies par 45%. Dotajā brīdī, Ebola vīruss, šai sugai nodara tādu ļaunumu, ka pastāv iespēja novājināt dzīvniekus līdz tādai pakāpei, ka to atjaunošana vairs nebūs iespējama.

Kāds labums ir no suņu un kaķu sterilizēšanas?

Kas ir sterilizācija?

Sterilizācija tā ir operācija, kuras laikā, sieviešu dzimuma dzīvniekiem tiek izņemti reproduktīvie orgāni, bet vīriešu kārtas dzīvniekiem – noņem sēkliniekus. Abos gadījumos operācija tiek veikta zem narkozes. Pēc vairākām dienām šuves tiek noņemtas.

Kāpēc jūsu mīlulim ir vajadzīga sterilizācija?

  • Tā pagarina dzīvi jūsu mīlulim un labvēlīgi ietekmē viņa veselību.
  • Tā ir sava veida profilakse pret orgānu, kuri ļoti grūti padodas ārstēšanai un kuru ārstēšana ir ļoti dārga, saslimšanām. Te, varam minēt tādas slimības kā nieru nepietiekamība, hroniskas aknu pataloģijas, dažādas intoksikācijas ja dzīvniekam ir endometrīts, brukas, u. c.
  • Tā novērš dzīvniekam dzemdes un olnīcu audzēju veidošanos, piena dziedzeru vēzi, it īpaši tādos gadījumos, ja dzīvnieks tiek sterilizēts pirms dzimumbrieduma iestāšanās.
  • Sterilizācija novērš dzīvnieka saslimšanu ar prostatu un iespēju, ka jūsu dzīvnieks saslims ar priekšdziedzera vēzi.

Kāds labums būs jums no dzīvnieka sterilizēšanas?

  • Sterilizācija labvēlīgi ietekmēs jūsu mīluļa raksturu.
  • Sterilizētie dzīvnieki, gandrīz nekad, neiezīmē teritoriju.
  • Nesterilizētie dzīvnieki, biežāk atkāpjas no uzvedības normām, nekā sterilizētie.
  • Agresijas lēkmes biežāk ir nesterilizētiem dzīvniekiem.
  • Sterilizētie dzīvnieki retāk mūk projām no mājām, retāk iesaistās kautiņos, ir daudz paklausīgāki.

Kāds labums no dzīvnieka sterilizācijas ir sabiedrībai?

  • Nevienam nevajadzīgo dzīvnieku problēmu risināšanai tiek izlietota nodokļu maksātāju nauda.
  • Nekontrolējamā vairošanās izraisa ļoti daudz uzvedības traucējumu dzīvniekiem. Tās rezultātā, bieži vien, sabiedrība ir pakļauta dzīvnieku uzbrukumiem.
  • Patversmes nav spējīgas tikt galā ar nevienam nevajadzīgo dzīvnieku plūsmu.
  • Klaiņojošie un atstātie dzīvnieki vairojas ļoti ātri, izveido barus, biedē cilvēkus un izraisa viņos neapmierinātību. Ne jau visi cilvēki ir spējīgi saprast klaiņojošos dzīvnieku problēmas.
  • Sterilizācija jums izmaksās daudz lētāk, nekā slimību ārstēšana, kuras dzīvniekiem rodas kļūstot vecākiem. Parasti tās ir saistītas ar hormonālajām izmaiņām organismā.
  • Katru dienu bezatbildīgu saimnieku dēļ pasaulē nāk tūkstošiem kaķēnu un kucēnu, pievienojiet šim skaitlim klāt klaiņojošo dzīvnieku pēcnācējus un rezultāts būs biedējošs.
  • Katru gadu patversmēs nonāk milzīgs skaits suņu un kaķu skaits. Sameklēt mājas visiem izmestajiem dzīvniekiem – nav iespējams. Dzīvniekiem ir jāsaskaras ar nežēlīgu konkurenci, lai varētu sev atkal iegūt jaunas mājas. Dažas patversmes pārvēršas par dzīvnieku noliktavām, kurās attieksme pret dzīvniekiem ir nežēlīga.
  • Dzīvnieki daudziem ir kā sadzīves priekšmeti, ir vajadzīgi tikai tik ilgi, kamēr ir sirdij mīļi, un viegli tiek izmesti tad, kad ir apnikuši. Tāda attieksme pret dzīvniekiem grauj morālās un kulturālās sabiedrības vērtības.

Nevienam nevajadzīgie dzīvnieki ir ne tikai pašu dzīvnieku un patversmes darbinieku problēma, tā ir visas sabiedrības problēma. Arī šo problēmu ir iespējams atrisināt, bet lai to izdarītu ir vajadzīga daudzu cilvēku un organizāciju pūles.

Ja pieņemtu lēmumu par obligātu klaiņojošu dzīvnieku sterilizāciju un labprātīgu mājdzīvnieku sterilizāciju, tad varētu novērst jaunu dzīvnieku rašanos, kuriem, visticamāk nebūs māju. Aizdomājieties par to, ka 7 gados, viens suns un viņa pēcnācēji ir spējīgi laist pasaulē 67 000 kucēnu. Tādā paša laika posmā kaķene un viņas pēcnācēji ir spējīgi laist pasaulē 420 000 kaķēnu.

Liela daļa kaķēnu un kucēnu, kuri ir dzimuši mājās, pie saimniekiem, nākotnē nebūs spējīgi sameklēt sev mājas, jo piedāvājums pārsniedz pieprasījumu. Viņus sagaida vai nu patversme, vai dzīve uz ielas, vai arī iznīcināšana.

Dzīvnieku patversmes

Klaiņojošo dzīvnieku patversmes, tās ir vietas, kur tiek uzturēti pazaudēti vai atstāti dzīvnieki, pārsvarā tie ir suņi vai kaķi. Patversmes, ir viena no galvenajām dzīvnieku aizsardzības sastāvdaļām un tā izpilda četras galvenās funkcijas: operatīva palīdzība un rūpes par dzīvnieku, dzīvnieku ciešanu atvieglošana – veterinārā palīdzība vai eitanāzija, ilglaicīgas rūpes par dzīvnieku, kuram nav izdevies nekavējoties sameklēt veco vai jaunu saimnieku, pūles, kuras tiek ieguldītas, lai pazaudētais dzīvnieks atkal varētu satikties ar savu iepriekšējo saimnieku, jaunas dzīves vietas meklēšana vai arī jauna saimnieka meklēšana klaiņojošam dzīvniekam.

Kā radās patversmes?

Viena no pasaulē slavenākajām patversmēm, kura ir paredzēta klaiņojošiem suņiem, tika nodibināta 1695. gadā, Japānā, blakus pilsētai Edo, tagad – Tokijai. Iniciatīvas autors bija Tokugava Iejasu. 270 patversmes darbiniekiem, kuri tika uzturēti uz nodokļu maksātāju rēķina, vajadzēja visdažādākajos veidos izdabāt suņiem, sekot tam, lai viņi viens ar otru nekautos. Kad pēc pusdienām bija pagājušas divas stundas, suņiem lasīja lekciju par konfūcismu.

Amerikas Savienotajās Valstīs pirmās dzīvnieku patversmes parādījās XIX. gadsimtā. 1883. gadā Ohaio štatā tika nodibināta “The Capital Area Humane Society”. Patversme eksistē vairāk par simts gadiem, 2001. gada ziņas liecina, ka katru patversmē nonāk vairāk par desmit tūkstošiem atstātu suņu un kaķu. Galvenais patversmes uzdevums – jaunu saimnieku meklēšana klaiņojošiem dzīvniekiem. Patversmes darbinieki ir brīvprātīgie, viņu vecums ir sākot no 16 gadiem, viņi rūpējās par suņiem, ārstē tos, dodas ar tiem pastaigāties un pārbauda, ka dzīvniekiem klājas pie jaunajiem saimniekiem.

2009. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs bija reģistrētas 3500 patversmes, bet neskatoties uz lielu patversmju daudzumu, katru gadu tiek iemidzināti 3 – 4 miljoni suņu, tāpēc, ka neatrodas tādi cilvēki, kuri vēlētos paņemt dzīvnieku pie sevis.

Austrālijā pirmā dzīvnieku patversme “The Lost Dog’s Home” tika nodibināta 1912. gadā, tagad tā valstī ir trešā, lielākā patversme. 2001. gada laikā tajā bija nokļuvuši vairāk nekā 20 tūkstoši suņu un kaķu. Tieši tāpat, kā ASV, tā arī Austrālijā, patversmes ir labdarības organizācijas, kuras eksistē pateicoties cilvēku saziedotajai naudai. Suns, kurš nokļūst uz ielas, nav spējīgs vienā brīdī pārvērsties par klaiņojošo suni, jo par pazudušo dzīvnieku ir pieņemts uzreiz ziņot uz patversmi un patversmes darbinieki, nekavējoties brauc un atved dzīvnieku uz patversmi. Dzīvniekam tiek veikta veterināra apskate, ja dzīvniekam ir nopietna neārstējama slimība, tad viņš, lai neciestu, tiek iemidzināts, bet ja viss ir kārtība, tad viņš var sākt gaidīt saimnieku, vai nu bijušo, vai jauno.

Lielbritānijā pirmā, oficiāli reģistrētā patversme atstātajiem kaķiem bija nodibināta 1885. gadā, Dublinā. Ne jau visām eksistējošām patversmēm ir pietiekami daudz telpu, bieži vien darbinieki tur dzīvnieku pie sevis mājās un meklē viņam jaunu saimnieku. Liverpūlē jebkurš suns, kurš atrodas uz ielas vai pilsētas parkos bez saimnieka, tiek noķerts un ievietots patversmē, kur tas tiks turēts 7 dienas. Ja atradīsies suņa saimnieks, tad pēc samaksas par suņa saķeršanu un uzturēšanu patversmē, tad tiks viņam atdots atpakaļ. Ja nedēļās laikā suni neviens nemeklēs, tad tas kļūs pat patversmes īpašumu un tā būs tiesīga lemt, vai suni atdot jaunajam īpašniekam, vai to iemidzināt. 2008. gadā, Londonā, vienīgā, privātā klaiņojošo suņu patversme varēja izvietot 700 dzīvnieku.

Ārzemēs daudzas patversmes specializējas uz vienas sugas dzīvnieku uzņemšanu, piemēram, klaiņojošo spanielu vai kolliju. Pastāv arī tādas patversmes, kurās pieļauj dzīvnieku aizmidzināšanu, ja tie izrāda lieli agresivitāti.

Kā kaķiem izdevās iekarot pasauli?

Kaķi var būt ļoti mīļi un maigi, bez aiz nevainīgās ārienes slēpjas sens plēsējs, kurš ir gatavs neaizdomājoties nogalināt. Blakus mums dzīvo radības, kuras ir noignorējušas daudzus, evolūcijas, gadu tūkstošus, bet mēs tās mīlam tik un tā un nemaz par to neaizdomājamies.

Tiešais, mūsu četrkājaino mīluļu, priekštecis bija stepes kaķis Felis silvestris lybica (F. s. lybica), kurš vēl joprojām dzīvo Ziemeļāfrikā. Amerikāņu ģenētiķis Karloss Driskols un viņa kolēģi 2007. gadā noskaidroja, ka aptuveni pirms 10 000 gadiem, minimums piecas F.s. lybica kaķenes tika paņemtas no savvaļas apstākļiem uz mājām, tieši viņas, arī tiek uzskatītas par mūsdienu mājas kaķu radītājām. Starp stepes kaķi un mājas kaķi ir ļoti daudz ģenētisko atšķirību, bet ja tos sakrusto, vienalga piedzimst kaķēni. Neplānoti romāni gadās diezgan bieži, tāpēc F. s. lybica var ātri izzust no zemes virsmas un vainīgas pie tā būs vietējo iedzīvotāju kaķenes.

Suņi kādreiz arī bija vilki, bet viņi ļoti ātri pieņēma jaunos spēles noteikumus un pakļāvās cilvēkam. Atšķirībā no viņiem, kaķi ir saglabājuši savu neatkarību, dzīvojot siltumā un drošos pilsētas dzīvokļos, viņi uzvedas tā, it kā atrastos tuksnesī, kur vajag ilgi medīt laupījumu un uz katra soļa viņiem uzglūnētu plēsīgi zvēri. Daudzas kaķu dīvainības var izskaidrot ar to, ka tie ir viņu pielāgošanās mehānismi, pateicoties kuriem, šīs radības bija spējīgas izdzīvot bez cilvēka.

Piemēram, viena no tādām dīvainībām ir tā, ka viņi ļoti reti dzer ūdeni, kuru viņiem ir atstājis saimnieks, traukā, blakus ēdienam. Kaķis dzers tēju, vai kompotu no krūzēm, kuras jūs būsiet aizmirsuši uz galda, ķers ūdens pilienus no krāna un pat pagaršos ūdeni no klozetpoda, bet joprojām ignorēs to ūdeni, kuru jūs esat sagatavojis tieši priekš viņa.

Kas tas ir, kaitīgums vai stūrgalvība? Izrādās, ka tā ir labi apdomāta piesardzība, kura neļauj kaķim inficēties ar nāvīgi bīstamām slimībām. Daudzu miljonu gadu garumā, savvaļā esošo kaķu ēdiens bija dzīvnieki, kurus nogalināja vai nu viņi, vai kādi citi dzīvnieki. Kaķis nevarēja zināt, cik ilgi šeit guļ nogalinātais dzīvnieks un vai savairojušies mikrobi nav iekļuvuši tuvumā esošajā ūdenskrātuvē. Pat ja zvērs pats, tikko bija nogalinājis kādu dzīvnieku, tad asins garša nu nekādi nevarēja uzlabot ūdens garšu. Tāpēc, dzīvnieki nekad nedzēra ūdeni tajā vietā, kur ēda.

Kaķi vispār dzer ļoti maz. Daudzu miljonu gadu laikā, kamēr F. S. lybica dzīvoja tuksnesī, viņu organisms iemācījās ekonomēt dzīvībai svarīgos ūdens pilienus. Ja ir vajadzība, kaķi slāpes var remdēt ar jūras ūdeni, tāpēc, ka viņu nieru kanāliņi likvidē sāli ūdenī. Cilvēkiem, jūras ūdeni lieto nedrīkst, jo nieres nebūs spējīgas tik galā ar lielo sāls daudzumu.

Lai ekonomētu ūdeni, kaķi gandrīz nesvīst, viņiem ir ļoti maz sviedru dziedzeru, tāpēc, pat ļoti karstā laikā ūdens no organisma neizdalās. Bet kaķi var ļoti viegli saulē pārkarst.
Nedaudzi sviedru dziedzeri, šiem dzīvniekiem ir saglabājušies uz ķepu spilventiņiem, bet ar to palīdzību, ķermeņa temperatūru pazemināt, nav iespējams. Teritorijas iezīmēšanai dzīvnieki izmanto sviedru dziedzerus un smakas dziedzerus, kuri atrodas blakus. Ļoti senā pagātnē, kaķi atstāja savu smaku uz visām virsmām, kuras varēja aizsniegt. Mūsdienās zvēriem ir jāsamierinās ar tapetēm un dīvāna kājām. Kaķi neasina nagus, kā daudz to uzskata, viņi iezīmē savu valdīšanas zonu un paši izvēlas, uz kuriem priekšmetiem šīs zīmes atstāt, tāpēc lielākais vairums speciālo ierīču, kuras ir paredzētas nagu asināšanai, paliek neizmantotas.

Interesanti fakti par kaķiem

  • Kaķa deguna zīmējums ir unikāls, tāpēc ka tas pats, kas cilvēkam pirkstu nospiedums.
  • Kaķi nekad neņaud savā starpā, šī skaņa ir paredzēta priekš cilvēkiem.
  • Kaķa skelets sastāv no 230 kauliem, tas ir par 24 kauliem vairāk, nekā cilvēkam.
  • Uz zemeslodes dzīvo aptuveni 600 miljonu mājas kaķu.
  • Kaķiem nav normāla atslēgas kaula, pateicoties šim “trūkumam” kaķi ir spējīgi iespraukties ļoti šaurās spraudziņās, galvenais, lai tur ielien kaķa galva. Iespējams, ka jūs esat redzējuši, kā kaķi mēģina saprast, vai viņiem izdosies tur ielīst vai nē, viņi mēģina caurumā iebāzt galvu. Vidējs, pieaudzis kaķis ir spējīgs ielīst, piemēram, žoga caurumā, kura diametrs ir tikai 10 cm.
  • Kaķis – lielisks akrobāts. Tā priekšējās ķepas var griezties gandrīz jebkurā virzienā un abas ķermeņa puses var kustēties pretējos virzienos.
  • Kaķiem, priekšējām ķepām ir pieci pirksti, bet pakaļējām – tikai četri pirksti.
  • Kaķa auss ir spējīga pagriezties par 180 grādiem. Katrā ausī ir 32 muskuļi, lai pagrieztu ausi kaķi izmanto 12 vai vairāk muskuļu.
  • Kaķim ir daudz labāka dzirde nekā cilvēkam vai sunim.
  • Kaķi var dzirdēt skaņas ultraskaņu diapazonā. Peļu alas “ielenkumam” ir nozīme pat tad, ja grauzēji nekustas, jo tie savā starpā sarunājas ar ultraskaņas palīdzību, bet kaķi šīs sarunas noklausās.
  • Uz galvas un uz priekšējām ķepām kaķim ir matiņi, kuri palīdz dzīvniekam orientēties telpā. Interesanti ir tas, ka kaķis orientējas nepieskaroties ar šiem matiņiem šķēršļiem, bet jūt tos jau no attāluma.
  • Kaķu acis, attiecībā pret savu ķermeni ir vislielākās, visu dzīvnieku vidū. Ja kaķis būtu tikpat liels kā cilvēks, tad viņa acu izmērs būtu aptuveni 4 – 5 cm.
  • Lielākajam kaķu vairumam nav skropstu.
  • Kaķiem acis ir novietotas tā, ka abas skatās vienā virzienā, tieši tāpat, kā mums, tāpēc, varbūt, šis sejas tips mums liekas tik pierasts un mīļš?
  • Kaķi neredz pilnīgā tumsā, bet viņu “nakts redze” ir ārpus jebkuras konkurences. Kaķu acīm ir atstarošanas slānis, kurš palielina tās gaismas daudzumu, kura nokļūst uz acs radzenes.
  • Binokulārā redze ļauj kaķim redzēt 130 grādu leņķī, tā ir spējīga redzēt visu, kas notiek sāņus. Viņas redzes lauks ir 287 grādu, mūsu – tikai 200 grādu.
  • Ārkārtīgi kustīgā kaķa galva, griežas uz visām pusēm un ļauj tam pastāvīgi saglabāt tiešu skatienu.
  • Kaķis neredz neko, kas viņam atrodas tieši pie deguna, lūk tāpēc, tas nav spējīgs uzreiz atrast gardo kumosu, ar kuru jūs viņu esat uzcienājis.
  • Kaķi nav cilvēki un viņiem var būt AB asins grupa.
  • Kaķim normāls pulss ir 110 – 170 sitieni minūtē, elpošana – 20 – 40 ieelpas minūtē.
  • Kaķu ķermeņa normālā temperatūra ir 102 pēc Fārenheita vai 38 grādi pēc Celsija.
  • Mājas kaķis var skriet ar ātrumu aptuveni 50 km/ st.
  • Kaķim ir ļoti jūtīga nervu sistēma.
  • Kaķis var uzlekt tādā augstumā, kurš piecas reizes pārsniegs viņas augumu.
  • Kaķim ir 50 tūkstoši gēnu un tie ir izvietoti 19 hromosomu pāros.
  • Kaķenei, visa viņas mūža garumā var būt vairāk par 100 kaķēniem.
    1952. gadā kaķene Dusty no Teksasas uzstādīja jaunu rekordu – dzīves laikā viņai bija 120 kaķēni, pēdējie piedzima tad, kad viņai bija 18 gadi.
  • Visvecākā kaķene pasaulē bija Puss no Anglijas, viņa nomira 1939. gadā, vienu dienu pēc savas dzimšanas dienas, kurā viņai palika 36 gadi.