Par suņiem un kaķiem. Der izlasīt visiem šo mājdzīvnieku īpašniekiem

Suņiem ļoti nepatīk, ja skaļi strīdas ģimenes locekļi

Suņi pieder pie bara dzīvniekiem, bet vai tad bars var pastāvēt un būt veiksmīgs, ja tajā visu laiku vajag strīdēties? Dabā, tā ir droša pazīme, ka zvēru kolektīvs ātri izjuks… Lūk, tāpēc arī jūsu suns pārdzīvo, jo viņš patiesi mīl jūs abus. Izdariet priekš suņa labu darbu – strīdieties tad, kad viņa nav mājas!

Suņiem ļoti nepatīk vientulība un aizslēgtas durvis

Kas vēl var būt briesmīgāks – tavs bars ir aizgājis projām, bet tu esi palicis viens pats, pilnīgi neaizsargāts…Zinātnieki uzskata, ka daudzi suņi savus saimniekus pavada tā, it kā viņus redzētu pēdējo reizi un katru reizi izjūt milzīgu stresu. Lai atbrīvotos no skumjām, viņiem vismaz kaut kas ir jādara, šajā brīdī viņi kauc, rej, grauž mēbeles un apavus, der arī spilveni un citas mantas.

Suņiem ļoti nepatīk asas smaržas

Suņu deguns ir daudz jūtīgāks par mūsējo degunu. Dabā, visas smaržas arī ir dabiskas, tām nav asas, nepatīkamas smaržas, tāpēc, jūsu jaunās smaržas, viņam var likties par īstu gāzes uzbrukumu, bet smarža, kuru izdala citrons, kad to griež, var likt viņam mukt uz citu istabu. Kaut gan jāsaka, ka nav redzēts neviens suns, kurš protestētu pret aso šašlika smaržu, kuru viņam, starp citu, nav ieteicams dot.

Suņiem ļoti nepatīk griezt nagus

Suņi, savas ķepiņas, uzskata par visdārgāko ķermeņa daļu un tas ir saprotams, jo no kāju veiklības ir atkarīgs, izdosies noķert medījumu vai nē. Ja kautiņa laikā, viens no suņiem, otram pārkož ķepu, tas uzreiz, skaļi smilkstēdams, padodas. Ja jūsu sunim ir depresija, tad nagu griešanu, ir ieteicams atlikt uz vēlāku laiku.

Tagad mazliet arī par kaķiem…

Kaķiem ļoti nepatīk, ja viņiem dod ēst nesvaigu, apkaltušu barību un viņi nevar ciest netīras bļodiņas.

Jebkurš kaķis, sajūt smaržu, piecas reizes labāk, nekā mēs. Bet, it īpaši labi, kaķi atpazīst piedegušu, rūgtu tauku smaržu, kuru sāk izdalīt jebkurš ēdiens, bet ja tas ir atstāts istabas temperatūra, tad šo ēdiena īpatnību var pamanīt jau pēc divām stundām. Šo smaku nav iespējams nomazgāt ar tīru ūdeni, tāpēc, nomazgājiet kaķa bļodu, ar trauku mazgājamo līdzekli un labi to noskalojiet.

Kaķiem ļoti nepatīk braucieni

Kaķi pierod, pie konkrētas dzīvošanas vietas un jebkuri pārbraukšana uz citu vietu, viņiem ir liels stress. Nepazīstamas skaņas, smaržas, kratīšanās, brauciena laikā, šaurība kastē – tas viss izraisa protesta vilni pat visflegmātiskākajos dzīvniekos. Tāpēc, aukstajā gadalaikā, nav ieteicams pārvadāt mājdzīvniekus, jo šajā laikā, viņiem tāpat klājās grūti.

Kaķiem ļoti nepatīk enerģiska glāstīšana

Visas straujās kustības, kaķi uzskata kā briesmu signālu. Dabīga dzīvnieku vēlēšanās ir aizmukt projām no agresijas avota vai arī kārtīgi tam sadot. Tāpēc, nevajag pret kaķi, izturēties kā pret suni un bužināt viņa spalvu. Noglāstiet kaķi mierīgi un maigi, pakasiet viņam aiz austiņas, vai zem zoda un pacentieties neaiztikt asti.

Suņi savus saimniekus mīl piecas reizes vairāk, nekā kaķi

Amerikāņu zinātnieks, Pols Zaks, kļuva slavens, kad pierādīja hormona oksitocīna iedarbību uz organismu. Tā izstrādāšana ir saistīta ar pozitīvām attiecibām starp cilvēkiem. Piemēram, jums uz ielas uzsmaidīja cilvēks, tad jūsu oksitocīna līmenis paaugstinājās par 5 – 10 procentiem, bet ja jums izteica komplimentu – par 40 – 50 procentiem. Tas mudina jūs uz labu atbildēt ar labu.

Tieši, tāds pats mehānisms darbojas arī tad, kad mēs sazināmies ar saviem četrkājainajiem draugiem. Vajag tikai ar suni mazliet paspēlēties un oksitocīna līmenis paleksies gan sunim, gan viņa saimniekam. Tādā veidā rodas abpusējas simpātijas. Zinātnieks, nolēma, sameklēt arī atbildi uz jautājumu, kas mīl savus saimniekus vairāk – suņi vai kaķi?

Viņš piedāvāja eksperimentā piedalīties 10 suņu un 10 kaķu saimniekiem. Saimniekiem, vajadzēja ar saviem dzīvniekiem paspēlēties 10 minūtes un tad, dzīvniekiem, tika paņemti siekalu paraugi. Izrādījās, ka pēc draudzīgās kopā būšanas ar saimnieku, suņiem oksitocīna līmenis vidēji bija paaugstinājies par 57,2 procentiem.

Bet kaķi, neskatoties uz savu mīlīgo murrāšanu, izrādījās viltnieki. Viņiem oksitocīna līmenis, vidēji paaugstinājās tikai par 12%.tātad, sanāk, ka suņi, mūs mīl piecas reizes vairāk, nekā kaķi!

Kāpēc dzīvnieki skumst?

Jūsu četrkājainais draugs, nezināmu iemeslu dēļ ir noskumis, slikti guļ un pat kādreiz atsakās no saviem iemīļotākajiem gardumiem? Nav izslēgts, ka dzīvniekam steidzami ir vajadzīga jūsu palīdzība. Kas ir depresija un kā ar to cīnīties, stāsta vetārsts Dmitrijs Fursovs.

Samērā daudz saimnieku, pamana, ka viņa četrkājainajam draugam ir mainījies gan garastāvoklis, gan uzvedība, bet ļoti reti saimnieki, to nosauc par depresiju. Pārējie, dzīvnieku saimnieki uzskata, ka depresija var būt tikai rudenī. Bet vetārsti saka, ka visbīstamākais laiks ir februāris un marta sākums, tāpēc, ka ilgais aukstums ir novājinājis imunitāti, līdzvērtīgi uz to ir iedarbojušās temperatūras svārstības un saules trūkums, arī laukā dzīvnieki tiek daudz retāk…

No medicīniskā saktu punkta, sezonas depresija kaķiem nav tikai garastāvokļa maiņa, bet nopietna saslimšana. Šī slimība tiek raksturota kā emocionālās dabas traucējumi, kurus pavada bezmiegs un atsvešināšanās.

Arī dzīvniekiem, tāpat kā cilvēkiem, vaina slēpjas serotonīnā – hormonā, kurš atbild par labu garastāvokli un kurš veidojas gaismas ietekmē. Tumsā, serotonīns pārveidojas melatonīnā un ja tas pārsniedz pieļaujamās devas, tad rodas nepārvarama vēlēšanās gulēt. Serotonīna daudzums organismā iedarbojas gan uz cilvēka, gan uz dzīvnieka psiholoģisko stāvokli.

Vēl viens svarīgs faktors – avitaminoze. Ziemas beigās mūsu organisms ir izsmēlis visus vitamīnu krājumus un tāpēc tam, tagad ir asa nepieciešamība vitamīnos. It īpaši svarīgs ir A un C vitamīns.

Grūti noticēt, bet atšķirībā no cilvēka, dzīvniekiem, šīs slimības sekas, var būt daudz bēdīgākas. Depresija veicina suņiem migrēnas attīstīšanos un sāpes vēderā. Tie suņi, kuri dzīvo lielās pilsētās, ļoti bieži cieš arī no stresa.

Uz dzīvnieku pašsajūtu iedarbojas daudz faktoru – tie ir šaurie dzīvokļi, ierobežota brīvība, slikta ekoloģija, citu suņu, kuri tiek satikti uz ielas, agresija un tas viss tikai pastiprinās ar tumsas un aukstuma iestāšanos.

Kādreiz, pie dzīvnieku sliktās pašsajūtas ir vainīgi paši saimnieki, tāpēc, ka saspringums, depresīvais stāvoklis, no saimnieka var pāriet pie dzīvnieka. Stress suņiem, izpaužas tieši tāpat kā cilvēkiem. Tie bieži sāk laizīties, kasās, līdzīgi, kā to dara cilvēki, kad grauž nagus. Depresija var saasināties, bet var būt arī hroniska.

Ja ir slimības saasinājums, tad dzīvnieka uzvedība var būt bremzēta, bet viņš pats apātisks. Suns ir vienaldzīgs pret apkārtējo pasauli, neizrāda interesi par pastaigām, nepamana mīļākās lietas, tam pazūd apetīte, reizēm suns pilnībā var atteikties no ēdiena (anoreksija) un daudz gulēt.

Šajā sarežģītajā laikā, vajag uzmanīgi sekot, lai pastaigas laikā, jūsu dzīvnieks nenobīstas no skaļām skaņām (petaržu sprādzieniem, mašīnu signāliem, skalām suņa rejām). Pacentieties, šajā laikā, mājās nevest svešus dzīvniekus, jo dzīvnieks, var sākt uzskatīt, ka viņš vairs nevienam nav vajadzīgs un ka viņu vairs neviens nemīl. Nevajag šķirt māti un kucēnu, jo abiem tas var izraisīt ļoti smagus pārdzīvojumus, kuri vēlāk var ļoti slikti atsaukties uz viņu savstarpējo saprašanos gan ar citiem dzīvniekiem, gan ar cilvēkiem. Asa depresijas forma var pāraugt vēl smagākā formā – hroniskā depresijā. Šajā gadījumā, suns pazaudēs interesi ne tikai par savu ierasto nodarbošanos, bet arī par saimnieku. Suns var kļūt agresīvs, sākt kārtot savas vajadzības mājās. Tas vēl nav viss, depresija var “ieslēgt” citu slimību rašanos.

Ja , jūs dzīvniekam, esat pamanījuši pirmās depresijas pazīmes, veltiet viņam pēc iespējas vairāk uzmanības. Ļoti svarīgi ir ar viņu sarunāties, lielīt un glāstīt. Šādos gadījumos, ļoti labi atslābināties un nomierināties palīdz vēdera masāža, to veikt vajag pirms gulēšanas – apļveida kustībām masēt suņa vēderu, pulksteņa rādītāja virzienā, bet ne otrādi, aptuveni 3 – 5 minūtes.

Nopērciet dzīvniekam jaunu spēļu mantiņu, tas noteikti izraisīs interesi un kaut vai uz īsu brīdi palīdzēs viņam izrauties no apātijas. Bet nevajag viņam piesieties ar spēlēm, tas situāciju var padarīt vēl sarežģītāku.

Tieši tāpat, būtu ļoti vēlams, šajā laikā doties pastaigā nevis divas, bet trīs reizes, lai suns varētu saņemt nepieciešamo gaismas un saules devu. Vēlams, lai pastaiga ilgst aptuveni 40 minūtes. Nomainiet pastaigu maršrutu, jo jaunas vietas un jaunas smaržas palīdzēs novērsties no skumjajām domām.

Nomainiet ēdienkarti vai ieviesiet tajā kādas izmaiņas. Ja, suņa stāvoklis nedēļas laikā nav uzlabojies, obligāti dodieties pie vetārsta, jo nav izslēgts, ka jūsu dzīvniekam jau ir vajadzīga medikamentozā palīdzība un psihoterapijas kurss.

Kāpēc mēs iegādājamies mājdzīvniekus?

Cilvēki, mājdzīvniekus iegādājas tāpēc, ka cilvēkiem ir iedzimta interese par citiem dzīvnieku veidiem, kā arī sociālu iemeslu dēļ.

“Kad man palika desmit gadu, man uzdāvināja mazu kucēnu. Es biju tik ļoti pārsteigta, ka no laimes sāku raudāt, jo cik sevi atceros, es vienmēr gribēju suni. Nākamo 14 gadu laikā, suns iekaroja visu sirdis, ar kuriem tam bija, kaut vismazākais kontakts. Kad tas nomira, mēs raudājām tā, it kā būtu pazaudējuši tuvu cilvēku.”

Amerikā, vairāk nekā puse cilvēku, tur mājdzīvniekus draugu vietā. Nav svarīgi, vai dzīvnieks ir klāts ar zvīņām, spalvām, vai tam ir kažoks, vai kāju vietā pleznas. Cilvēki, pret šiem dzīvniekiem, parasti izturas, kā pret ģimenes locekļiem.

2014. gadā, amerikāņi, saviem mājdzīvniekiem, iztērēja 58 miljardus dolāru un milzīgi daudz sava laika. Nu jau vairāk nekā 50 gadus, psihologi mēģina tikt skaidrībā, kāpēc cilvēki tik ļoti ir pieķērušies dzīvniekiem un kāpēc mēs esam gatavi tērēt milzīgi daudz līdzekļu un spēka, rūpējoties par tiem.

Speciālisti, kuri pētīja cilvēku un dzīvnieku attiecības ir uzzinājuši daudz jaunu faktu. Piemēram, to, kā pašidentifikācija, audzināšana, atbalsta sajūta un pieķeršanās iespaido mūsu attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem.

Iemesli, kāpēc cilvēki iegādājas mājdzīvniekus, var būt visdažādākie un tie var atšķirties tikpat daudz, kā zeltītais retrīvers no zelta zivtiņām, bet zinātnieki tomēr ir izcēluši dažus momentus, kurus vieno saimniekus ar viņu mīluļiem. Noteikti bioloģiskie un sociālie faktori izraisa mūsos, neapzinātu vajadzību iegādāties dzīvnieku.

Turklāt, tāda emocionālā saikne ar mājdzīvniekiem, cilvēkiem samazina stresa līmeni un ienes daudzveidību viņu dzīvē. Jo vairāk mēs uzzinām par mājdzīvniekiem, jo labāk varam tikt skaidrībā, ko nozīmē mūsu pieķeršanās šim dzīvniekam.
Bieži vien, mūsu vajadzība, pēc saskarsmes ar dzīvniekiem, ir iedzimta. Izmeklējumi, kurus veica psiholoģe Vanessa loBue 2013.gadā, parādīja, ka mazuļi 2 – 3 gadu vecumā, izvēlas vairāk laika pavadīt kopā zivtiņām, kāmīšiem, zirnekļiem, čūskām, nevis ar nedzīvām mantām.

Mūsu smadzenēs ir zona, kura atbild par emocijām, bet 2011. gadā zinātnieki atrada neironus, kuri reaģē uz dzīvnieku attēliem. Tagad, kļūst skaidrs, kāpēc mēs tik emocionāli reaģējam, ieraugot dzīvniekus.

Daudzi dzīvnieki, droši vien, piesaista cilvēkus, pateicoties savam mīlīgajam purniņam, jo izraisa vecāku jūtas. Zinātnieki, jau sen ir pamanījuši, ka cilvēkiem, acīmredzot ir iedzimta reakcija uz vaibstiem, kuri ir raksturīgi cilvēku bērniem – lielas acis, plata piere, u. t.

Biologs, E. O. Wilsons, uzskata, ka mūsu interese par dzīvniekiem ir cēlusies no “biofīlijas” , tas ir, iedzimtas noslieces koncentrēties uz visu dzīvo un procesiem, kuriem ir sakars ar dzīvību. Pēdējie pētījumi, runā par labu, tieši šim skaidrojumam.

Visticamāk, ka cilvēki izvēlas turēt mājās visdažādākos dzīvniekus, sākot ar tarantuliem un beidzot ar salamandrām, tāpēc, ka viņus pievelk, visas dzīvās radības.

Bet zinātnieks Vilsons, apgalvo, ka mūsu interese par dzīvniekiem, ir atkarīga no sabiedrības tradīcijām un personīgās pieredzes. Piemēram, suņi ir ļoti iecienīti rietumu valstīs, bet tiek uzskatīti par netīriem dzīvniekiem, islāma valstīs.

Psihologs Harold A. Herzog apgalvo, ka tieši vide nosaka to, kādu dzīvnieku cilvēki izvēlēsies. 2013. gadā, psihologs, kopā ar saviem kolēģiem publicēja rakstu, kurā ar Amerikas suņu audzētāju biedrību izanalizēja, kādas suņu sugas ir bijušas populāras laikā no 1926. gada līdz 2005. gadam.

Viņi neatrada nekādas kopsakarības ar sugas veselības stāvokli, mūža ilgumu, uzvedības īpatnībām, ar tādām kā agresivitāte vai laba pakļaušanās dresūrai. Popularitātes izmaiņas bija ļoti straujas un vairāk līdzinājās modes svārstībām. 2014. gadā Herzogs , kopā ar diviem kolēģiem pierādīja, ka filma, kurā piedalās kādas konkrētas sugas suns, ir spējīga, nodrošināt šai suņu sugai popularitāti vismaz uz desmit gadiem.

Herzogs uzskata, ka citus mājdzīvniekus, cilvēki var iegādāties tāpēc, ka tos ir iegādājies vēl kāds, jo te parādās mūsu tieksme kādu atdarināt. Kā piemēru, viņš min, īslaicīgo aizraušanos ar bruņurupučiem Amerikas Savienotajās Valstīs un ar karpām Japānā.

Cik emocionāli ir mājdzīvnieki?

Cik emocionāli ir mājdzīvnieki, kurš no mājdzīvniekiem ir visemocionālākais un vai tie ir spējīgi sajust tuvojošos nāvi? Par to un vēl par daudziem citiem jautājumiem stāsta speciālists šajā jomā – Dmitrijs Žukovs.

ja runājam par dzīvniekiem, tad jāsaka, ka varbūt tie arī jūt savu nāvi, tikai ne pēkšņo, jo paskatieties, cik daudz dzīvnieku var redzēt notriektu uz šosejas. Aiziešana no mājās, pirms nāves, visbiežāk ir saistīta ar depresiju. Jo dzīvniekiem ir tāpat kā cilvēkiem, ja viņiem ir slikti, viņi grib, lai viņus liek mierā.

Ja dzīvnieki, pirms nomiršanas aiziet projām no mājām, tad vēl joprojām, neviens dabas pētnieks, nav paziņojis par atrastajām dzīvnieku “kapsētām”. Dzīvnieku līķiem, kuri tiek atrasti pilsētās, parasti ir daudz, smagu traumu, tāpēc, apgalvojums, dzīvnieki negrib “apbēdināt” saimniekus, nav zinātniski pamatots. Turklāt, ļoti daudzi dzīvnieki, gan suņi, gan kaķi, mierīgi nomirst tajās mājās, kurās ir dzīvojuši.

Zinātnieki ir pierādījuši, ka dzīvnieki skumst pēc mirušajiem draugiem. Piemēram, delfīni un pērtiķi, pieskaras nomirušajiem bara dalībniekiem, bet interpretēt to, kā cieņas izrādīšanu saviem senčiem ir romantiski, bet nevis zinātniski.

Kas attiecas uz dzīvnieku pasaules kapsētām – tad tādas ir iespējamas. Mūsu senčiem, aprakt līķus, bija nepieciešams tāpēc, lai plēsīgie dzīvnieki, netuvotos viņu mītnēm. Citiem vārdiem sakot, lai alai netuvotos leopardi, kuri barojas ar līķiem. 20.gadsimtā, indijā parādījās leopardi – cilvēkēdāji, tas bija saistīts ar to, ka epidēmijas laikā, cilvēki nespēja sadedzināt līķus un vienkārši tos iemeta aizā, ar ogli mutē.

Suņi pret epilepsiju

Vēl viens interesants apgalvojums – suņi un kaķi, ne tikai jūt, kur saimniekam kaut kas sāp, bet arī saprot to, ka saimnieks ātri nomirs. Šis apgalvojums, tik tiešām ir zinātnisks. Mājas mīluļi, tik tiešām saprot, ka saimnieks ātri nomirs, ja slimība ir sasniegusi fināla stadiju un organismā ir notikušas ļoti stipras izmaiņas.

Suņus apmāca brīdināt epilepsijas slimniekus, par tuvojošos lēkmi. Viena no galvenajām cilvēka, kurš slimo ar epilepsiju, dzīvībai draudošām briesmām ir, neparedzamās lēkmes. Dzīvot, ja tu nezini, kurā brīdī var sākties lēkme, ir ļoti grūti, tas rada nepārtrauktu stresa sajūtu.

Visi šie apstākļi, rada izmaiņas slimnieka psihē

Bet suņi, jūt lēkmes tuvošanos, jau vismaz 20 minūtes iepriekš, sāk pārdzīvot, jo saprot, ka ar viņu saimnieku, kaut kas nav kartībā. Pēc apmācīšanas, suņi, var dot saimniekam konkrētu signālu, par to, ka tuvojas lēkme. Piemēram, tie var ņemt zobos bikses vai kleitas malu un vilkt, vai izrādīt vēl kādu uzvedības reakciju, ko citā laikā nedara. Pateicoties sunim, cilvēkam ir iespēja izdzert zāles, apgulties drošā vietā un brīdināt citus cilvēkus.

Ko šādos gadījumos jūt suņi, nav zināms. Ir iespējams, ka strādā viņu smalkā oža, bet varbūt dzirde. Tagad ir pierādīts, ka suņi jūt magnētisko lauku, varbūt tas ir tieši tas, ko tajā brīdī sajūt dzīvnieks, jo par cilvēka magnētisko lauku varam teikt, ka tas nav izpētīts.

Suņi jūt arī kritiskās cukura izmaiņas asinīs, ja tā saimnieks ir slims ar cukura diabētu.ir acīm redzams, ka šajā gadījumā darbojas to oža. Tieši tādā pašā veidā notiek arī onkoloģisko slimību diagnosticēšana ar suņu palīdzību.

Šajos gadījumos, mēs droši varam teikt, ka dzīvnieks jūt tuvojošos nāvi, jo ar nožēlu ir jāatzīst, ka onkoloģisko slimību diagnosticēšana ir attīstīta daudz labāk, nekā slimnieku ārstēšana.

Pieņemsim, ka dzīvnieka saimnieks tomēr mirst. Te rodas vēl viens pieņēmums, ka suņi skumst pēc saimnieka, bet kaķi – ne. Tātad sanāk, ka kaķi nav tik emocionāli kā suņi. Tas ir nepareizs apgalvojums un nekorekts jautājums. Tikai tāpēc, ka suns guļ uz mirušā saimnieka kapa, nevar spriest par atšķirībām ne dzīvnieku emocionalitātē, ne suņu un kaķu atmiņā.

Kas jādara, ja mājās uzrodas kaķēns

Kurš gan par to nav sapņojis, gan liels, gan mazs! Protams, ka ir tādi cilvēki, kuriem dzīvnieki nepatīk vai kuriem, tieši, kaķi nepatīk, bet runa, šobrīd ir par tiem, kuriem patīk un kuri sapņo tieši par tādu mazu, pūkainu brīnumu.

Jūs varat iedomāties, ka pienāk tā diena un tas mirklis, kad jūs iegādājieties pirmo kaķēnu, to prieku un sajūsmu, kas pārņem jūs raugoties uz šo mazo dzīvnieciņu?

Nav izslēgs, ka jūs jau kopš pašas bērnības dzīvojot kopā ar šiem graciozajiem dzīvniekiem, bet tagad runa iet tieši par tiem cilvēkiem, kuri pirmo reizi, savā mūžā ir izdarījuši atbildīgu izvēli un iegādājušies, paņēmuši no patversmes, vai arī kā vēl biežāk notiek, paņēmuši no paziņam mazu kaķēnu, par kuru tagad būs atbildīgi.

Jā, tieši tā, tagad viņiem būs jānoiet šis ērkšķainas ceļš, lai maza pūkaina kamoliņa izaudzinātu “pieklājīgu” dzīvnieku. Ar kaķēnu, tieši tāpat kā ar bērnu, jums vajadzēs daudz pacietības, tajā būs jāiegulda daudz darba, pastiprinātas uzmanības…un jums noteikti būs vajadzīga stratēģija.

Kāpēc tas ir tik svarīgi? Jums, jau kopš pirmajām dienām, būs jāpalīdz jaunajam mājas iemītniekam iepazīties ar jauno teritoriju, kurā tam, tagad būs jādzīvo. Lai arī cik ļoti, jums uzreiz gribas ķerties pie pūkainā brīnuma audzināšanas, nesteidzieties, pagaidiet. Kaķēns , pirmajā mirklī, ir ļoti nobijies, jo tagad viņš atrodas tālu no savas siltās mammas un savas ierastās mājvietas – kastes.

Jūsu uzdevums ir atsaukties uz tā raudām, samīļot un likt saprast, ka viņš nav viens šajā svešajā pasaulē un to, ka viņš ir drošībā. Tajā brīdī, kad jūsu četrkājainais draugs, sāks justies jau pārliecinātāks, jūs, kopā ar viņu, varat doties, apskatīties jaunos apartamentus. Visas nākamās audzināšanas pamati, tiek ielikti, tieši šajā mirklī, tāpēc pret to vajag attiekties īpaši uzmanīgi un atbildīgi.

Droši vien, ka pirmajā vietā, jūsu sarakstā ir uzrakstīts, ka mazo kaķēnu vajag pieradināt, iet kārtot savas dabiskās vajadzības uz kastīti. Šis jautājums jārisina īpaši uzmanīgi un delikāti. Nesteidzieties sodīt nemākulīgo mīluli, ja tam uzreiz neizdodas sadraudzēties, ar tam atvēlēto istabas “kaktu”. Ir iespējams, ka problēma ir ne tikai viņā, bet arī jūsos, jo nav izslēgts, ka jūs viņam nepareizi paskaidrojāt.

Patiesībā, šis jautājums, risinās ļoti vienkārši: pēc kaķēna barošanas, aiznesiet kaķēnu uz vajadzīgo vietu, apsēdiniet viņu un paglaudiet viņa pilno vēderiņu. Pēc vairākām, šī manipulācijas atkārtošanas reizēm, jūsu mazais četrkājainas draugs, labi zinās, uz kurieni ir jāskrien.

Nākamais, jūsu uztraukuma cēlonis, noteikti ir mīkstā, pūkainā brīnuma, asie nadziņi. Neskatoties uz to, ka tie jums varbūt sagādās daudz nepatīkamu mirkļu, jums būs jāatzīst, ka tie kaķim ir vienkārši nepieciešami, lai varētu izpētīt jauno teritoriju un lai varētu atrasties jums tuvāk. Ļoti ātri, kaķēns izaugs, kļūs stiprs un veiks, tad viņam nesagādās grūtības ne lekšana klēpī, ne lekšana uz palodzes.

No ieraduma skrāpēt mēbeles, plest tapetes un ložņāt pa aizkariem, vajag atradināt uzreiz. Izbeigt šī darbības, jums var palīdzēt, visparastākā ūdens pistole.

Gudrais mājdzīvnieks, ātri savilks paralēles, starp savu darbību un nepatīkamo ūdens strūklaku, kura vienā mirklī izjauks, stundām ilgi laizīto, gludo kažociņu. Bet, dzīvniekam ir nepieciešams asināt nagus, tāpēc iegādājieties speciālu nagu asināmo mantu, galvenais nosacījuma – kaķēnam tai ir jāpatīk labāk, par jūs jauno dīvānu.

Dažiem kaķēniem, patīk gluds audums, kurā var labi iekrampēties ar nadziņiem, citiem atkal labāk patīk dēlis, citi, dos priekšroku virvēm. Jums atliek tikai eksperimentēt.

Pats pēdējais un pats galvenais, mazā dzīvnieka barošana. Pirmām kārtām, jums ir jāsaprot, jūs gribat viņu barot ar dabīgiem produktiem vai ar sauso barību. Kā rāda pieredze, tad nodrošināt, kaķim, mājas apstākļos pilnvērtīgu, dabīgo barošanu, praktiski nav iespējams.

Bet par laimi, ir vetārsti – dietologi, kuri veiksmīgi jums var aprēķināt ikdienas, nepieciešamo vitamīnu un mikroelementu devu, kā arī sastādīt, mazā plēsēja, ēdienkarti.

Mājas dzīvnieki un sirds asinsvadu saslimšanas

Izrādās, ka mūsdienās, slimības, daudz vairāk skar ne tikai cilvēkus, bet arī dzīvniekus. Dzīvnieki tieši tāpat kā cilvēki slimo ar sirds un asinsvadu slimībām. Piemēram, sirds asinsvadu slimības, ieņem līdera lomu mirstības ziņā ne tikai cilvēkiem, bet arī mājdzīvniekiem.

Ja mēs varam ticēt statistikai, tad tā ir visai izplatīta patoloģija – minimums, 10% kaķu un suņu saskaras ar šo slimību. Par lielu nožēlu, lielākais virums, sirds – asinsvadu slimību attīstās ļoti ilgstošā laika posmā, tāpēc, līdz tam brīdim, kad visuzmanīgākais saimnieks var pamanīt izmaiņas dzīvnieka organismā, tajā jau var būt notikušas nopietnas izmaiņas. Turklāt, ir nepieciešams zināt arī raksturīgākos problēmas simptomus, jo gan kaķiem, gan suņiem tie ir atšķirīgi.

Suņi

Suņiem, par pirmo brīdinājuma signālu var kalpot klepus. Tas var parādīties visas dienas garumā, bet naktī – tas var pastiprināties. Lēkmes, ar laiku paliek biežākās un stiprāk izteiktas, parādās papildus simptomi: nogurums, suns neko nevēlās darīt, tam parādās aizdusa, kļūst grūti elpot, strauji pazeminās svars, tam nav apetītes un var būt pat samaņas zudumi.

Kaķi

Šiem graciozajiem dzīvniekiem, par pirmajām pazīmēs sirds – asinsvadu slimību gadījumos var kalpot – gļotādu krāsas izmaiņas – tās kļūst zilas (mutes dobums, acis) vai arī tieši otrādi, tās var palikt bālas. Par slimības varbūtību, var liecināt arī aizdusa, nespēks, aizmugurējo ekstremitāšu paralīze.

Ja jūs esat pamanījuši vienu, vai vairākus, augstāk minētos simptomus, ja jūsu četrkājainais draugs ir sācis slikti panest fizisko slodzi, tad nekādā gadījumā neatlieciet vizīti pie veterinārā ārsta.

Profesionāli ārsti, pēc dzīvnieka apskates un vairākiem izmeklējumiem (asins analīzes, kardiogrammas un ehokardiogrammas), būs spējīgi noteikt diagnozi, kā arī nozīmēt nepieciešamo ārstēšanas kursu vai arī ieteikt profilaktiskos līdzekļus. Savlaicīga, slimības konstatēšana , var palēnināt un apturēt slimības attīstīšanos.

Rodas jautājums, kas kalpo par iemeslu tam, ka mūsu četrkājainie draugi slimo ar sirds – asinsvadu slimībām? Pirmām kārtām, šeit ir jānosauc ģenētiskā nosliece. Piemēram, dažām suņu šķirnēm ir liela nosliece, dažādu pataloģiju iedzimšanai: dobermaņi, dogi, kokerspanieļi, buldogi, u. d. c. Eksistē, vēl arī daudz ārējo faktoru, kuri var izprovocēt sirds – asinsvadu slimības, piemēram, pārciestas infekciju un saaukstēšanās slimības, smagas fiziskās slodzes, traumas un asins zaudēšana.

Ir saprotams, ka nav iespēju norobežot savu mīluli no visām iespējamajām nepatikšanām un briesmām, bet tomēr ir reizes, kad var veikt dažus piesardzības mērus un dzīvnieku pasargāt. Piemēram, pasargājiet savu dzīvnieku no pārkaršanas un atdzišanas, pakāpeniski gatavojiet fiziskajai slodzei, trenējiet izturību un veiciet visas potes pret infekcijas slimībām.

Īpaša uzmanība ir jāpievērš dzīvnieka ēdienkartei – tai vajag būt sabalansētai, vajag sekot līdzi tam, lai dzīvniekam neparādās liekais svars un neattīstās cukura diabēts.

Tādu ēdienkarti ir izstrādājuši speciālisti no Kanādas un tās pamatā ir bioloģiskais līdzsvars, kurš vēsta, ka dzīvnieka ēšanas paradumiem ir jābūt ļoti līdzīgiem dabīgajiem ēšanas paradumiem.

Dabīgajā vidē, suņu un kaķu ēdienkartē pārsvarā ietilpst gaļa, t. i. olbaltumvielas, bet ogļhidrāti, tiem praktiski nav vajadzīgi. Tāda, dzīvnieku barošana var saglabāt dzīvnieku veselību un labu izskatu. Ar nožēlu, jāsaka, ka mūsdienās, dzīvnieki, bieži vien tiek pieskaitīti pie ģimenes locekļiem un tiek baroti ar visdažādākajiem saldumiem, cilvēki neaizdomājas, ka ir produkti, piemēram šokolāde, kuru dzīvnieka organisms nav spējīgs pārstrādāt un ka tas viss var beigties, ne tikai ar dzīvnieka saslimšanu, bet pat ar nāvi.

Pret četrkājaino ģimenes draugu veselību, vajag izturēties īpaši atbildīgi, jo tie nav spējīgi mums pasūdzēties par savu slikto pašsajūtu, tātad, visa atbildība par to gulstas uz dzīvnieka saimnieka pleciem. Pareiza barošana kopā ar mēreniem treniņiem un spēlēm, ļaus jums izbaudīt vienam otra sabiedrību, ilgus gadus. Tikai atcerieties, ka par savu veselību arī vajag rūpēties.

Suņa dzīve. Mīti par patversmēm un klaiņojošajiem dzīvniekiem

Latvijā ir daudz dzīvnieku patversmju, kurās dzīvo tūkstošiem suņu un kaķu, bet to skaits, ar katru gadu turpina tikai pieaugt. tad, kāpēc ir jāpērk dzīvnieki, ja tos var paņemt no patversmēm? Bieži vien, šeit savu negatīvo lomu nospēlē izveidojušies priekšstati un mīti.

Patversmē dzīvniekiem ir labi

Dzīvnieku patversmes tiek iedalītas privātajās, kuras parasti tiek uzturētas par saziedotajiem līdzekļiem un municipālajās, kurām naudu piešķir valsts. Katrai patversmei ir savas īpatnības, bet pārsvarā visās patversmēs suņi dzīvo voljēros un vienreiz dienā tos ved pastaigāties un dod tiem ēst. Daudzās patversmēs dzīvo arī kaķi, bet dažas patversmes izmitina arī citus dzīvniekus, kuri ir nonākuši uz ielas.

Ikdienā, dzīvniekus aprūpē vai nu darbinieki, vai nu patversmes īpašnieki. Gandrīz visās patversmēs ir brīvprātīgie palīgi, kuri ved suņus pastaigā, ārstē tos, mēģina tiem sameklēt jaunus saimniekus, atved barību, u. t. t. Ar nožēlu jāatzīst, ka brīvprātīgo palīgu visiem nepietiek, tāpēc ir tādi dzīvnieki, kuri gaida ierodamies savu draugu, veselu nedēļu, bet citi, vienkārši noskatās, kā ir paveicies biedram, kurš ir iekļuvis tādā pašā nelaimē.

Bet labi patversmē, nav nevienam, dzīvnieki dzīvo ļoti saspiestos apstākļos, tiem trūkst uzmanības, viņi reti un maz pastaigājas. Ziemā, tiem ūdens vietā dos sniegu, tāpēc, ka lielā salā, ūdens vienkārši sasalst. Un visas patversmes vieno – draudzīga suņu kaukšana vairākas reizes dienā, jo viņi skumst.

Visi dzīvnieki ir slimi

Ja dzīvnieks nokļūst patversmē, tas uzreiz tiek sterilizēts un tam tiek veiktas visas nepieciešamās potes. Protams, ka neviens nevar apgalvot, ka visi patversmes iemītnieki ir veseli. Atstāti un nevienam nevajadzīgi, tie ne vienmēr kādam var pasūdzēties, ka tiem kaut kas sāp, bet darbinieki un brīvprātīgie, starp simtiem dzīvnieku, ne vienmēr ir spējīgi pamanīt saslimušo dzīvnieku. Kaut gan lielākais, patversmes iedzīvotāju skaits ir pilnība vesels un ir gatavs doties uz jaunajām mājām, bet neskatoties uz to, pirmajā etapā, tomēr vajadzētu pievērst pastiprinātu uzmanību to veselībai. Tas ir tāpēc, ka nonākot jaunos apstākļos, dzīvnieks vienmēr izjutīs stresu, jo tam ir vajadzīgs laiks, lai pierastu pie šiem apstākļiem. Pats galvenais faktors, kurš veicina ātrāku pierašanu, ir jaunā saimnieka mīlestība, suns to jūt un tad daudzas problēmas un nepatikšanas izpaliek.

Tā nav sieviešu darīšana

Brīvprātīgajā darbā, iesaistās daudz veiksmīgu un jaunu cilvēku, kuri vienu reizi nedēļā, vai arī biežāk ierodas pie saviem patversmes draugiem. Brīvprātīgo darbinieku vidū ir ļoti daudz skaistā dzimuma pārstāvju.

Daudzi savu palīdzību īpaši nereklamē, sakarā ar atbildīgo amatu, kuru ieņem darbā, bet arī neslēpj to, ka vienu no savām brīvdienām pavada patversmē. Šo faktu mēs stāstījām tāpēc, ka daudzi cilvēki uzskata, ka brīvprātīgajā darbā iesaistās, pārsvarā, padzīvojuši cilvēki.

Bet, neskatoties uz to, ka darbā iesaistās arī daudz jauniešu, cilvēku vienalga nepietiek. Pienākumi, kurus šeit vajag izpildīt, nav sarežģīti – dzīvniekus vajag pabarot, izvest pastaigāties, izķemmēt…Patversmes joprojām gaida cilvēkus, kuri būtu gatavi palīdzēt šajā darbā.

Visas šīs problēmas un nelaimes…

Mēs, bieži vien, sociālajos tīklos, saskaramies ar lūgumu, palīdzēt kārtējam sunim vai kārtējam kaķim, kurš ir nokļuvis nelaimē. Bet, visbēdīgākais ir tas, ka šie dzīvnieki cieš tāpēc, ka tiem pāri ir nodarījis cilvēks. Patversmēm, bieži vien nepietiek naudas, tāpēc tā tiek vākta visādos veidos un bieži vien sociālajos tīklos ievietotās fotogrāfijas, rada priekšstatu, ka tur dzīvo tikai slimi un savainoti dzīvnieki ar slimu psihi. Patiesībā, viss ir citādāk, patversmēs nonāk gan bijušie mājas dzīvnieki, gan sugas dzīvnieki, gan skaisti un gudri dzīvnieki.

Mainīt cilvēku domas ir ļoti grūti, tāpēc dzīvnieki, kuri dzīvo patversmēs, cilvēkiem asociējas ar problēmām un nelaimēm. Ko vajag darīt, lai cilvēki mainītu šo viedokli? Jāveic ilgs un pacietīgs darbs, pretī katram negatīvajam ierakstam, pretī ir jābūt trīs pozitīviem ierakstiem.

Kāds labums ir no suņu un kaķu sterilizēšanas?

Kas ir sterilizācija?

Sterilizācija tā ir operācija, kuras laikā, sieviešu dzimuma dzīvniekiem tiek izņemti reproduktīvie orgāni, bet vīriešu kārtas dzīvniekiem – noņem sēkliniekus. Abos gadījumos operācija tiek veikta zem narkozes. Pēc vairākām dienām šuves tiek noņemtas.

Kāpēc jūsu mīlulim ir vajadzīga sterilizācija?

  • Tā pagarina dzīvi jūsu mīlulim un labvēlīgi ietekmē viņa veselību.
  • Tā ir sava veida profilakse pret orgānu, kuri ļoti grūti padodas ārstēšanai un kuru ārstēšana ir ļoti dārga, saslimšanām. Te, varam minēt tādas slimības kā nieru nepietiekamība, hroniskas aknu pataloģijas, dažādas intoksikācijas ja dzīvniekam ir endometrīts, brukas, u. c.
  • Tā novērš dzīvniekam dzemdes un olnīcu audzēju veidošanos, piena dziedzeru vēzi, it īpaši tādos gadījumos, ja dzīvnieks tiek sterilizēts pirms dzimumbrieduma iestāšanās.
  • Sterilizācija novērš dzīvnieka saslimšanu ar prostatu un iespēju, ka jūsu dzīvnieks saslims ar priekšdziedzera vēzi.

Kāds labums būs jums no dzīvnieka sterilizēšanas?

  • Sterilizācija labvēlīgi ietekmēs jūsu mīluļa raksturu.
  • Sterilizētie dzīvnieki, gandrīz nekad, neiezīmē teritoriju.
  • Nesterilizētie dzīvnieki, biežāk atkāpjas no uzvedības normām, nekā sterilizētie.
  • Agresijas lēkmes biežāk ir nesterilizētiem dzīvniekiem.
  • Sterilizētie dzīvnieki retāk mūk projām no mājām, retāk iesaistās kautiņos, ir daudz paklausīgāki.

Kāds labums no dzīvnieka sterilizācijas ir sabiedrībai?

  • Nevienam nevajadzīgo dzīvnieku problēmu risināšanai tiek izlietota nodokļu maksātāju nauda.
  • Nekontrolējamā vairošanās izraisa ļoti daudz uzvedības traucējumu dzīvniekiem. Tās rezultātā, bieži vien, sabiedrība ir pakļauta dzīvnieku uzbrukumiem.
  • Patversmes nav spējīgas tikt galā ar nevienam nevajadzīgo dzīvnieku plūsmu.
  • Klaiņojošie un atstātie dzīvnieki vairojas ļoti ātri, izveido barus, biedē cilvēkus un izraisa viņos neapmierinātību. Ne jau visi cilvēki ir spējīgi saprast klaiņojošos dzīvnieku problēmas.
  • Sterilizācija jums izmaksās daudz lētāk, nekā slimību ārstēšana, kuras dzīvniekiem rodas kļūstot vecākiem. Parasti tās ir saistītas ar hormonālajām izmaiņām organismā.
  • Katru dienu bezatbildīgu saimnieku dēļ pasaulē nāk tūkstošiem kaķēnu un kucēnu, pievienojiet šim skaitlim klāt klaiņojošo dzīvnieku pēcnācējus un rezultāts būs biedējošs.
  • Katru gadu patversmēs nonāk milzīgs skaits suņu un kaķu skaits. Sameklēt mājas visiem izmestajiem dzīvniekiem – nav iespējams. Dzīvniekiem ir jāsaskaras ar nežēlīgu konkurenci, lai varētu sev atkal iegūt jaunas mājas. Dažas patversmes pārvēršas par dzīvnieku noliktavām, kurās attieksme pret dzīvniekiem ir nežēlīga.
  • Dzīvnieki daudziem ir kā sadzīves priekšmeti, ir vajadzīgi tikai tik ilgi, kamēr ir sirdij mīļi, un viegli tiek izmesti tad, kad ir apnikuši. Tāda attieksme pret dzīvniekiem grauj morālās un kulturālās sabiedrības vērtības.

Nevienam nevajadzīgie dzīvnieki ir ne tikai pašu dzīvnieku un patversmes darbinieku problēma, tā ir visas sabiedrības problēma. Arī šo problēmu ir iespējams atrisināt, bet lai to izdarītu ir vajadzīga daudzu cilvēku un organizāciju pūles.

Ja pieņemtu lēmumu par obligātu klaiņojošu dzīvnieku sterilizāciju un labprātīgu mājdzīvnieku sterilizāciju, tad varētu novērst jaunu dzīvnieku rašanos, kuriem, visticamāk nebūs māju. Aizdomājieties par to, ka 7 gados, viens suns un viņa pēcnācēji ir spējīgi laist pasaulē 67 000 kucēnu. Tādā paša laika posmā kaķene un viņas pēcnācēji ir spējīgi laist pasaulē 420 000 kaķēnu.

Liela daļa kaķēnu un kucēnu, kuri ir dzimuši mājās, pie saimniekiem, nākotnē nebūs spējīgi sameklēt sev mājas, jo piedāvājums pārsniedz pieprasījumu. Viņus sagaida vai nu patversme, vai dzīve uz ielas, vai arī iznīcināšana.

Dzīvnieku patversmes

Klaiņojošo dzīvnieku patversmes, tās ir vietas, kur tiek uzturēti pazaudēti vai atstāti dzīvnieki, pārsvarā tie ir suņi vai kaķi. Patversmes, ir viena no galvenajām dzīvnieku aizsardzības sastāvdaļām un tā izpilda četras galvenās funkcijas: operatīva palīdzība un rūpes par dzīvnieku, dzīvnieku ciešanu atvieglošana – veterinārā palīdzība vai eitanāzija, ilglaicīgas rūpes par dzīvnieku, kuram nav izdevies nekavējoties sameklēt veco vai jaunu saimnieku, pūles, kuras tiek ieguldītas, lai pazaudētais dzīvnieks atkal varētu satikties ar savu iepriekšējo saimnieku, jaunas dzīves vietas meklēšana vai arī jauna saimnieka meklēšana klaiņojošam dzīvniekam.

Kā radās patversmes?

Viena no pasaulē slavenākajām patversmēm, kura ir paredzēta klaiņojošiem suņiem, tika nodibināta 1695. gadā, Japānā, blakus pilsētai Edo, tagad – Tokijai. Iniciatīvas autors bija Tokugava Iejasu. 270 patversmes darbiniekiem, kuri tika uzturēti uz nodokļu maksātāju rēķina, vajadzēja visdažādākajos veidos izdabāt suņiem, sekot tam, lai viņi viens ar otru nekautos. Kad pēc pusdienām bija pagājušas divas stundas, suņiem lasīja lekciju par konfūcismu.

Amerikas Savienotajās Valstīs pirmās dzīvnieku patversmes parādījās XIX. gadsimtā. 1883. gadā Ohaio štatā tika nodibināta “The Capital Area Humane Society”. Patversme eksistē vairāk par simts gadiem, 2001. gada ziņas liecina, ka katru patversmē nonāk vairāk par desmit tūkstošiem atstātu suņu un kaķu. Galvenais patversmes uzdevums – jaunu saimnieku meklēšana klaiņojošiem dzīvniekiem. Patversmes darbinieki ir brīvprātīgie, viņu vecums ir sākot no 16 gadiem, viņi rūpējās par suņiem, ārstē tos, dodas ar tiem pastaigāties un pārbauda, ka dzīvniekiem klājas pie jaunajiem saimniekiem.

2009. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs bija reģistrētas 3500 patversmes, bet neskatoties uz lielu patversmju daudzumu, katru gadu tiek iemidzināti 3 – 4 miljoni suņu, tāpēc, ka neatrodas tādi cilvēki, kuri vēlētos paņemt dzīvnieku pie sevis.

Austrālijā pirmā dzīvnieku patversme “The Lost Dog’s Home” tika nodibināta 1912. gadā, tagad tā valstī ir trešā, lielākā patversme. 2001. gada laikā tajā bija nokļuvuši vairāk nekā 20 tūkstoši suņu un kaķu. Tieši tāpat, kā ASV, tā arī Austrālijā, patversmes ir labdarības organizācijas, kuras eksistē pateicoties cilvēku saziedotajai naudai. Suns, kurš nokļūst uz ielas, nav spējīgs vienā brīdī pārvērsties par klaiņojošo suni, jo par pazudušo dzīvnieku ir pieņemts uzreiz ziņot uz patversmi un patversmes darbinieki, nekavējoties brauc un atved dzīvnieku uz patversmi. Dzīvniekam tiek veikta veterināra apskate, ja dzīvniekam ir nopietna neārstējama slimība, tad viņš, lai neciestu, tiek iemidzināts, bet ja viss ir kārtība, tad viņš var sākt gaidīt saimnieku, vai nu bijušo, vai jauno.

Lielbritānijā pirmā, oficiāli reģistrētā patversme atstātajiem kaķiem bija nodibināta 1885. gadā, Dublinā. Ne jau visām eksistējošām patversmēm ir pietiekami daudz telpu, bieži vien darbinieki tur dzīvnieku pie sevis mājās un meklē viņam jaunu saimnieku. Liverpūlē jebkurš suns, kurš atrodas uz ielas vai pilsētas parkos bez saimnieka, tiek noķerts un ievietots patversmē, kur tas tiks turēts 7 dienas. Ja atradīsies suņa saimnieks, tad pēc samaksas par suņa saķeršanu un uzturēšanu patversmē, tad tiks viņam atdots atpakaļ. Ja nedēļās laikā suni neviens nemeklēs, tad tas kļūs pat patversmes īpašumu un tā būs tiesīga lemt, vai suni atdot jaunajam īpašniekam, vai to iemidzināt. 2008. gadā, Londonā, vienīgā, privātā klaiņojošo suņu patversme varēja izvietot 700 dzīvnieku.

Ārzemēs daudzas patversmes specializējas uz vienas sugas dzīvnieku uzņemšanu, piemēram, klaiņojošo spanielu vai kolliju. Pastāv arī tādas patversmes, kurās pieļauj dzīvnieku aizmidzināšanu, ja tie izrāda lieli agresivitāti.

Kā kaķiem izdevās iekarot pasauli?

Kaķi var būt ļoti mīļi un maigi, bez aiz nevainīgās ārienes slēpjas sens plēsējs, kurš ir gatavs neaizdomājoties nogalināt. Blakus mums dzīvo radības, kuras ir noignorējušas daudzus, evolūcijas, gadu tūkstošus, bet mēs tās mīlam tik un tā un nemaz par to neaizdomājamies.

Tiešais, mūsu četrkājaino mīluļu, priekštecis bija stepes kaķis Felis silvestris lybica (F. s. lybica), kurš vēl joprojām dzīvo Ziemeļāfrikā. Amerikāņu ģenētiķis Karloss Driskols un viņa kolēģi 2007. gadā noskaidroja, ka aptuveni pirms 10 000 gadiem, minimums piecas F.s. lybica kaķenes tika paņemtas no savvaļas apstākļiem uz mājām, tieši viņas, arī tiek uzskatītas par mūsdienu mājas kaķu radītājām. Starp stepes kaķi un mājas kaķi ir ļoti daudz ģenētisko atšķirību, bet ja tos sakrusto, vienalga piedzimst kaķēni. Neplānoti romāni gadās diezgan bieži, tāpēc F. s. lybica var ātri izzust no zemes virsmas un vainīgas pie tā būs vietējo iedzīvotāju kaķenes.

Suņi kādreiz arī bija vilki, bet viņi ļoti ātri pieņēma jaunos spēles noteikumus un pakļāvās cilvēkam. Atšķirībā no viņiem, kaķi ir saglabājuši savu neatkarību, dzīvojot siltumā un drošos pilsētas dzīvokļos, viņi uzvedas tā, it kā atrastos tuksnesī, kur vajag ilgi medīt laupījumu un uz katra soļa viņiem uzglūnētu plēsīgi zvēri. Daudzas kaķu dīvainības var izskaidrot ar to, ka tie ir viņu pielāgošanās mehānismi, pateicoties kuriem, šīs radības bija spējīgas izdzīvot bez cilvēka.

Piemēram, viena no tādām dīvainībām ir tā, ka viņi ļoti reti dzer ūdeni, kuru viņiem ir atstājis saimnieks, traukā, blakus ēdienam. Kaķis dzers tēju, vai kompotu no krūzēm, kuras jūs būsiet aizmirsuši uz galda, ķers ūdens pilienus no krāna un pat pagaršos ūdeni no klozetpoda, bet joprojām ignorēs to ūdeni, kuru jūs esat sagatavojis tieši priekš viņa.

Kas tas ir, kaitīgums vai stūrgalvība? Izrādās, ka tā ir labi apdomāta piesardzība, kura neļauj kaķim inficēties ar nāvīgi bīstamām slimībām. Daudzu miljonu gadu garumā, savvaļā esošo kaķu ēdiens bija dzīvnieki, kurus nogalināja vai nu viņi, vai kādi citi dzīvnieki. Kaķis nevarēja zināt, cik ilgi šeit guļ nogalinātais dzīvnieks un vai savairojušies mikrobi nav iekļuvuši tuvumā esošajā ūdenskrātuvē. Pat ja zvērs pats, tikko bija nogalinājis kādu dzīvnieku, tad asins garša nu nekādi nevarēja uzlabot ūdens garšu. Tāpēc, dzīvnieki nekad nedzēra ūdeni tajā vietā, kur ēda.

Kaķi vispār dzer ļoti maz. Daudzu miljonu gadu laikā, kamēr F. S. lybica dzīvoja tuksnesī, viņu organisms iemācījās ekonomēt dzīvībai svarīgos ūdens pilienus. Ja ir vajadzība, kaķi slāpes var remdēt ar jūras ūdeni, tāpēc, ka viņu nieru kanāliņi likvidē sāli ūdenī. Cilvēkiem, jūras ūdeni lieto nedrīkst, jo nieres nebūs spējīgas tik galā ar lielo sāls daudzumu.

Lai ekonomētu ūdeni, kaķi gandrīz nesvīst, viņiem ir ļoti maz sviedru dziedzeru, tāpēc, pat ļoti karstā laikā ūdens no organisma neizdalās. Bet kaķi var ļoti viegli saulē pārkarst.
Nedaudzi sviedru dziedzeri, šiem dzīvniekiem ir saglabājušies uz ķepu spilventiņiem, bet ar to palīdzību, ķermeņa temperatūru pazemināt, nav iespējams. Teritorijas iezīmēšanai dzīvnieki izmanto sviedru dziedzerus un smakas dziedzerus, kuri atrodas blakus. Ļoti senā pagātnē, kaķi atstāja savu smaku uz visām virsmām, kuras varēja aizsniegt. Mūsdienās zvēriem ir jāsamierinās ar tapetēm un dīvāna kājām. Kaķi neasina nagus, kā daudz to uzskata, viņi iezīmē savu valdīšanas zonu un paši izvēlas, uz kuriem priekšmetiem šīs zīmes atstāt, tāpēc lielākais vairums speciālo ierīču, kuras ir paredzētas nagu asināšanai, paliek neizmantotas.