Dzīvnieku patversmes

Klaiņojošo dzīvnieku patversmes, tās ir vietas, kur tiek uzturēti pazaudēti vai atstāti dzīvnieki, pārsvarā tie ir suņi vai kaķi. Patversmes, ir viena no galvenajām dzīvnieku aizsardzības sastāvdaļām un tā izpilda četras galvenās funkcijas: operatīva palīdzība un rūpes par dzīvnieku, dzīvnieku ciešanu atvieglošana – veterinārā palīdzība vai eitanāzija, ilglaicīgas rūpes par dzīvnieku, kuram nav izdevies nekavējoties sameklēt veco vai jaunu saimnieku, pūles, kuras tiek ieguldītas, lai pazaudētais dzīvnieks atkal varētu satikties ar savu iepriekšējo saimnieku, jaunas dzīves vietas meklēšana vai arī jauna saimnieka meklēšana klaiņojošam dzīvniekam.

Kā radās patversmes?

Viena no pasaulē slavenākajām patversmēm, kura ir paredzēta klaiņojošiem suņiem, tika nodibināta 1695. gadā, Japānā, blakus pilsētai Edo, tagad – Tokijai. Iniciatīvas autors bija Tokugava Iejasu. 270 patversmes darbiniekiem, kuri tika uzturēti uz nodokļu maksātāju rēķina, vajadzēja visdažādākajos veidos izdabāt suņiem, sekot tam, lai viņi viens ar otru nekautos. Kad pēc pusdienām bija pagājušas divas stundas, suņiem lasīja lekciju par konfūcismu.

Amerikas Savienotajās Valstīs pirmās dzīvnieku patversmes parādījās XIX. gadsimtā. 1883. gadā Ohaio štatā tika nodibināta “The Capital Area Humane Society”. Patversme eksistē vairāk par simts gadiem, 2001. gada ziņas liecina, ka katru patversmē nonāk vairāk par desmit tūkstošiem atstātu suņu un kaķu. Galvenais patversmes uzdevums – jaunu saimnieku meklēšana klaiņojošiem dzīvniekiem. Patversmes darbinieki ir brīvprātīgie, viņu vecums ir sākot no 16 gadiem, viņi rūpējās par suņiem, ārstē tos, dodas ar tiem pastaigāties un pārbauda, ka dzīvniekiem klājas pie jaunajiem saimniekiem.

2009. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs bija reģistrētas 3500 patversmes, bet neskatoties uz lielu patversmju daudzumu, katru gadu tiek iemidzināti 3 – 4 miljoni suņu, tāpēc, ka neatrodas tādi cilvēki, kuri vēlētos paņemt dzīvnieku pie sevis.

Austrālijā pirmā dzīvnieku patversme “The Lost Dog’s Home” tika nodibināta 1912. gadā, tagad tā valstī ir trešā, lielākā patversme. 2001. gada laikā tajā bija nokļuvuši vairāk nekā 20 tūkstoši suņu un kaķu. Tieši tāpat, kā ASV, tā arī Austrālijā, patversmes ir labdarības organizācijas, kuras eksistē pateicoties cilvēku saziedotajai naudai. Suns, kurš nokļūst uz ielas, nav spējīgs vienā brīdī pārvērsties par klaiņojošo suni, jo par pazudušo dzīvnieku ir pieņemts uzreiz ziņot uz patversmi un patversmes darbinieki, nekavējoties brauc un atved dzīvnieku uz patversmi. Dzīvniekam tiek veikta veterināra apskate, ja dzīvniekam ir nopietna neārstējama slimība, tad viņš, lai neciestu, tiek iemidzināts, bet ja viss ir kārtība, tad viņš var sākt gaidīt saimnieku, vai nu bijušo, vai jauno.

Lielbritānijā pirmā, oficiāli reģistrētā patversme atstātajiem kaķiem bija nodibināta 1885. gadā, Dublinā. Ne jau visām eksistējošām patversmēm ir pietiekami daudz telpu, bieži vien darbinieki tur dzīvnieku pie sevis mājās un meklē viņam jaunu saimnieku. Liverpūlē jebkurš suns, kurš atrodas uz ielas vai pilsētas parkos bez saimnieka, tiek noķerts un ievietots patversmē, kur tas tiks turēts 7 dienas. Ja atradīsies suņa saimnieks, tad pēc samaksas par suņa saķeršanu un uzturēšanu patversmē, tad tiks viņam atdots atpakaļ. Ja nedēļās laikā suni neviens nemeklēs, tad tas kļūs pat patversmes īpašumu un tā būs tiesīga lemt, vai suni atdot jaunajam īpašniekam, vai to iemidzināt. 2008. gadā, Londonā, vienīgā, privātā klaiņojošo suņu patversme varēja izvietot 700 dzīvnieku.

Ārzemēs daudzas patversmes specializējas uz vienas sugas dzīvnieku uzņemšanu, piemēram, klaiņojošo spanielu vai kolliju. Pastāv arī tādas patversmes, kurās pieļauj dzīvnieku aizmidzināšanu, ja tie izrāda lieli agresivitāti.